Tallinas atvaļinājums, 6. diena. Atgriešanās.

2018-07-23 plkst. 23:14 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | 3 komentāri
Birkas: , , , ,

No rīta secinām, ka šo kapsulu kafiju mēs arī ar otro mēģinājumu nemākam ciešami uzvārīt, garšo pēc zeķūdens. Varbūt tādēļ pāris stundu laikā mēs tiešām esam savākuši pa dzīvokli plaši izmētātās mantas, sakārtojuši tās tīri glītā kārtībā čemodānā un no viesnīcas izrakstījušies. Gandrīz visa suvenīršokolāde saiet termosomā, cerams, ka tad tiešām būsim radiem un draugiem atveduši šokolādes konfektes, nevis izkusušus briesmoņus. J. ierosina pirms prombraukšanas apskatīties, kāds ir šejienes Stockmann, es paraizējos, vai tiksim galā ar stāvvietu, bet nu braucam.

Šejienes Stockmann ir manāmi lielāks, taču citādi stipri līdzīgs Rīgas. Pārtikas nodaļā salasam vēl mazliet suvenīršokolādes. Vēl es beidzot atrodu palmu cukuru klucīšos. Par to es kādu laiku atpakaļ biju apgalvojusi, ka tās ir Rīgā šur tur normāli nopērkams, lai pēc tam pusgada garumā atkal un atkal konstatētu, ka visur, kur to esmu redzējusi, tas ir zudis. Tātad, ta-dā, tipisks Tallinas suvenīrs – Taizemes palmu cukurs. Norēķinoties dodu kasierei savu autostāvvietas biļeti, viņa samulst, kad sāku runāt angliski, bet tad vienojamies, ka būs okei, ja viņa man krieviski izstāstīs, un es uzzinu, ka automātam jāparāda, re, šis čeka svītrkods, un tad man ieskaitīs atlaidi. Super. Nopriecājamies ar J., ka šī problēma ir atrisināta. Aizejam uz nepareizo liftu, saprotam, ka no tā nevar nokļūt uz stāvvietām, aizejam uz pareizo liftu, tiekam uz P2 un braucam ārā. Vienkārši, vai ne?

Pie izejas es iegrūžu automātam savu biļeti, bet neredzu sarkano lāzeri, kam parādīt čeku. Nu, neredzu. Nav. Automāts tik igauniski lamājas, ka biļete jāapmaksā. Labi, samaksās. Parādu viņam savu bezkontakta karti. Karti nevar nolasīt. Parādu vēlreiz. Karti nevar nolasīt (to gan var pateikt angliski). Satraucos. Rādu otru bankas karti. Tas pats. J. saka, ka es nepareizi rādu, es kaut ko neartikulēti nočīkstos. Viņš iedod savu karti, un norāda, ka, rekur, tieši šis stūris jārāda. Nevar nolasīt. Es saprotu, ka esmu sastēgusi. Aiz manis ir mašīnu rinda, es netieku atpakaļ, es netieku ārā un es arī nezinu, ko darīt.

– I’m stuck, can somebody help me, please? How do I use this? How do I pay?
– Rekur zvana poga, piezvani.

Operators saka, ka te karšu lasītājs nestrādā, un es vēl vairāk nesaprotu, ko darīt, bet tad pie manis pienāk kāda igauniete no aizpakaļējās mašīnas. Vai es saprotot krieviski? Jā, nu drusku. Jāmaksā ir iekšā. Tur ir speciāli tam paredzēti automāti, kur ieliek autostāvvietas biļeti, tad samaksā un tad sistēma zina, ka ir samaksāts. Iekšā veikalā. Teorētiski es viņiem pat garām gāju uz stāvvietu.

Bezgalīgi pateikdamās sievietei un atvainodamās tiem, kas stāv aiz manis, skrienu uz veikalu samaksāt. Veikalā saprotu, ka man rokā ir trīs bankas kartes, bet tā čeka ar svītrkodu nav. Labi, samaksāju. Izrādās trīs eiro. Lai būtu. Skrienu atpakaļ, iegrūžu draņķa vārtu atvērējā (ziniet, pie šitiem taču jāstājās ar labajām durvīm tuvu klāt, lai var aizsniegt – iekāpšana un izkāpšana auto arī bija zināms varoņdarbs), un esmu brīva. Tikai vēlāk saprotu, ka visā šajā trakumā neviens uz mani netraurēja, neviens man neko sliktu neteica, un vispār notika civilizētāk nekā es esmu pieradusi, ka uz ceļiem var notikt.

Uzvarējuši Stockmann autostāvvietu tālāk no Tallinas izbraucam bez starpgadījumiem. Kaut kur daudzdesmitajā kilometrā uz Pērnavu J. pievērš manu uzmanību tam, ka uz stāvvietas biļetes bija manas mašīnas numurs uzdrukāts – tātad kaut kur ir mididatorītis, kas atpazīst tādas lietas no bildes.

J. ir atradis Pērnavā pabu, kas dodot garšīgu ēdienu, bet mēs esam slinki un daudz piedzīvojuši. Vienojamies uz Pērnavu braukt kādu citu reizi plānveidīgi, tam speciāli paredzētā braucienā, un aizžūžojam tai garām. Iegriežamies pie Ainažiem Pļavās paēst bropusdienas un dabūt man kārtīgu kafiju. Meitene, kas atnes kafiju, rūpīgi pārjautā, vai gribu cukuru, un atvainojas, ka nenesot uzreiz cukurtrauku – te ārā esot padaudz lapseņu, un tad nu viņi karo ar tām kā māk. Es cukur pie kafijas nelieku, bet lapsenes ar laiku mūs atrod šā vai tā. Piena sivēna pakaļkāja ir mīksti un jauki izsautēta, un J. nobrīnās vien, cik ātri es to notiesāju. Pasūtu desertu un lēnām malkoju atlikušo kafiju, kamēr to gatavo. J. ir paņēmis sidru. Sidrs ir tāds labs lapseņu dzēriens, J., lāga dvēsele būdams, vienu lapseni no sidra izmakšķerē, kad viņa tur sāk slīkt. Es it kā skatos to visu, bet domas klejo, tāpēc mani zināmā mērā pārsteidz, ka J., izdzēris sidru, pēkšņi sāk spļaudīties un klepot.

– Kas noticis?
– Man mutē ielidoja lapsene!
– Pag, nopietni?!?!?!
– Jā. Bet neiekoda.
– Kas mums ir ar tiem bišveidīgajiem mutēs… Tas jau  sāk kļūt par sliktu tradīciju.
– Es dzēru to sidru, un es to izdzēru! Un viņa nebija ar mieru, viņa arī gribēja to sidru! Un viņa ielaidās man mutē!

J. saklausās no radiem un draugiem, ka jūrā ūdens esot neprātīgi silts. Es ierosinu, ka mēs pa ceļam varam iebraukt Saulkrastos nopeldēties. Tas turpat pie Via Baltikas vien ir, un mums ir līdzi vēl neizmantoti peldkostīmi. Dvielis gan tikai viens (tas pats, ko es slapju ņēmu sev līdzi gultā), bet diena ir silta, gan jau pietiks.

Vietā, kur atbraucam, ir maksas stāvvieta, bet kāds ārā braucējs mums atdot savu vēl stundu derīgo biļeti. Pateicamies un pēc tam sasmejamies, ka tā turpinās mūsu piedzīvojumi ar naudu un stāvvietām. Savācam peldlietas un desojam peldēt. Pludmalē ir mazliet par daudz ļaužu par spīti pirmdienas dienai, bet ūdens tiešām ir silts. Pa kārtai izlēkājamies pa viļņiem (es vienu reizi gandrīz aizeju peldēt ar platmali), ūdens šķiet tāds kā mīksts un apaļš. Kāpās smaržo pēc saulē sakarsušām priedēm un es aizdomājos, vai, ja dzintars būtu smarža, vai tā būtu šī… Beigās pie mašīnas man pat rodas iegansts ārkārtīgi netīrā paskata šortus, ko no rīta bija misējies uzvilkt, aizstāt ar šķietami tīrāka paskata kleitu. Bet tā pa īstam jau nav svarīgi – mēs braucam mājās, visas drēbes ir netīras un ceļojums ir beidzies.

Advertisements

Tallinas atvaļinājums, 5. diena. Kāpnes.

2018-07-23 plkst. 00:12 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | 2 komentāri
Birkas: , , , , , , , , , ,

Pa nakti izrādās, ka, ja vakarā piever logu par daudz, tad izcepās ar visu ventilatoru. No rīta ēdu vīnogas un izdzeram pēdējo no mājas paņemto kafiju.

Kad beidzot esam iztaisījušies, dodamies apskatīt vecpilsētas otru pusi. Resnajā Margarētā (artilērijas tornī) kaut ko remontē, tur īsti klāt netiekam, tik noraugamies, ka jā, ir gan resns tornis, daudz resnāks par citiem salīdzinoši vienādajiem torņiem. Aplūkojam vienus pilsētas vārtus turpat netālu – tie esot bijuši galveni uz ostas pusi. Mazliet sasmejos, kad ievēroju, ka tūristiem paredzētais apraksts kaut ko atkal stāsta par kādu vietvaldi, kas kaut ko tur piebūvējis, jo baidījies, ka ļaunie somi nāks uzbrukt – tas sasaucas ar interneta leģendām par Linnahall – tur esot kādreiz varēts uz jumta tankus nolikt, jo Padomju valsts arī baidījusies, ka somi nāks uzbrukt… Varētu padomāt, ka somiem nav nekā labāka šai dzīvē ko darīt 😀

Apskatam vienu lielu, resnu, apaļu māju – tā kā tornis, bet daudz par zemu. Izrādās, zirgu dzirnavas – viduslaikos lietotas, kad aplenkuma gadījumā nav iespējams malt graudus ar ūdens palīdzību. Vienā sānielā ievērojam vēl vienu sienas fragmentu ar vairākiem torņiem. Tad izejam uz lielu, lielu baznīcu – Sv. Olafa baznīca. Viki stāsta, ka šī baznīca ir viena no tām lietām, kas pirmajos rakstu avotos 13. gs. pieminēta jau kā esoša lieta – to, domājams, kāds uzcelis par godu Norvēģijas karalim Olafam kādu laiku pirms attiecīgā avota rakstīšanas.

Mēģinam palūrēt iekšā, bet tur dievkalpojums (svētdienas rīta puse kā nekā). Sakautrējamies. Ievēroju, ka baznīca ir gaiša, vieglos toņos krāsota, lauztām arkām un ne pārāk dāsni rotāta. Fotogrāfēt aizliegts. Izejam vestibilā un pa trim eiro nopērkam biļetes kāpšanai tornī. Tornī ved šauras, pelēkas spirālveida kāpnes – kad kāds nāk pretīm, jāpiespiežas pie sienas, lai varētu izmainīties. Lodziņu maz un maziņi. Kāpjam mūžību, tad pēc viena taisna posma kāpnes nolemj vienkārši spirālēties otrā virzienā vēl vismaz tik pat ilgi. Vienojamies, ka pēc šīs baznīcas iztaigāšanas meklēsim kohviku (kafejnīcu), kur ieturēties un atpūsties. Turpinām kāpt. Kaut kur pa vidu kāds pretīmnākošs cilvēks krieviski saka, lai griežoties atpakaļ, tur nekā neesot. J. pēc tam man nopurpina, ka mēs paši zināsim, kur kas ir un kur nav. Turpinām kāpt. Internets saka, ka līdz platformai esot 232 pakāpieni, mēs neskaitījām, bet kāpiens bija monstrozs. Baznīcas tornis ir taisnstūrveida būve ar ļoti augstu, spicu vara jumtu. Platforma ir apkārt tornim uz jumta malas. Pati torņa spice ir kaut kur ap 120m augstumā, bet platforma varētu būt ap 60, varbūt 70m augstumā, lai gan grūti uz aci novērtēt un internetā es neatradu. Tieši pirms iziešanas uz jumta tornī ir izklāta koka grīda un tur ir kārtīgi soli. Un viens sargs ar nelielu galda lampiņu. Sēžam, pūšamies. Kārtīgi izpūtušies, izejam ārā. Platforma ir šaura, bet vismaz labi norobežota. Es jūtos tīri ciešami, bet J. ir atklājis sevī snaudošas bailes no augstuma, un telefonu viņš labāk ārā nevilkšot. Izklausās pareizi, var taču atrast arī vienkāršākus iemeslus nopirkt jaunu telefonu. Par spīti bultiņām, kas izlīmētas pie durvīm, cilvēki pa šauro platformu staigā abos virzienos, un tas lieki sarežģa situāciju. Skats gan diezgan karalisks – redzama visa vecpilsēta, osta, Linnahall, arī ēka, kur mēs dzīvojam, un jaunie “debesskrāpji”. Diena ir dzidra un saulaina, redzams tālu, jo tālu. Atpakaļ ejot, ievērojam, ka akmens kāpnes patiesībā ved arī augstāk iekšā jumtā, tikai tur aizlikts norobežojums, lai tūristi neiet. Internets stāsta, ka tur savulaik padomju specdienestiem radio tornis bijis. Kāpt uz leju ir nesalīdzināmi vieglāk.

– Esam jau gandrīz lejā!!!
– Ēmmm, Tu…
– Ā nē, te ir tikai tas vidus taisnais posms.

Kamēr tiekam lejā, esam nosvīduši slapji. Baznīcas vestibilā kāda maza meitenīte lietišķi stumj leļļu ratiņus. Attaisa sev ārdurvis, iet cauri, durvis veras ciet mazliet par ātru, taču J. pamanās noķert durvis, un tās viņai netrāpa. Izeju arī es. Meitenītei nepārprotami ir plāns, viņa nezkur aizdodas ne mirkli nesaminstinājusies. Mans prāts pēc visas tās kāpšanas slodzes saka, ka visa pasaule ir sireāls veidojums un viena meitenīte vairāk vai mazāk tur neko nemaina.

Meklējam kafejnīcu. Viena saldējuma kafejnīca ir krietnu gabalu atpakaļ, nolemjam, ka tas neder. Vienu kafejnīcu noraidam, jo tur nav gaisa. Vienā apsēžamies, apēdam vienu kūku un tomēr nolemjam, ka aiziesim vēl apskatīt arī “tējas un kafijas centru”, kas izrādās vienkārši specializētais dažādu tēju un kafiju veikals. Tur man iedod lielu, krūzi kapučino un tādu kā Toskānas ābolkūku tikai smagāku un ar superdaudz kanēļa. J. paņem limonādi, iesēžamies mīkstos krēsliņos un kādu stundu relaksējam, pa vidu apspriežot tādus Visuma dzīļu jautājumus, kā to, vai vajadzētu paņemt uz mājām testam mazliet Jamaica Blue Mountains pupiņu. Paņemam. Un es nopērku arī aizāķējamu metāla tējassietu – mājās tāda jau sen pietrūka.

Kārtīgi izpūtinājuši kājas (un nopriecājušies par to, ka visās kafeinīcās ir jaukas tualetes), nolemjam paskatīties tur uz to baznīcu, tur kalniņā. “Kalniņš” izrādās Doma kalna (Toompea) stāvākā mala, kurā augšā kāpj… atkal pa kāpnēm. Šoreiz tās ir jaunas, platas un diezgan uzticamas, tomēr, kāpnes paliek kāpnes, un kad tiekam līdz skatu platformai, esam atkal noelsušies.

– Šitā kāpšana!
– Jep, mums šodien ir kāpšanas diena. Tā arī rakstīšu blogā.

Augšā… Principā turpinās vecpilsēta, tikai šeit visi veikali ir suvenīru veikali. Saskaņā ar teoriju te kaut kur būtu jābūt parlamenta un valdības ēkām, bet uz tām mēs netrāpījām. Taču mēs redzējām vairākus skatu laukumus un Sv. Marijas doma baznīcu. Tā ir liela (mazāka par Olafa, visas baznīcas ir mazākas par Olafa), balta ēka ar tumši zaļu, liektās līnijās veidotu torņa jumtu. Iekšā fotogrāfēt aizliegts. Interjers būtu diezgan piezemēts, skaisti lauztas arkas, baltas sienas, bet visas sienas ir noklātas ar ģērboņiem. Spriedām ar J., ka droši vien kādā vēstures posmā tas ir bijis prestiža jautājums, lai tavas dzimtas ģērbonis tajā baznīcā nokļūst, tāpat kā kādreiz prestiža jautājums ir bijis apglabāt ģimenes locekli dominikāņu klostera baznīcā…

Pēc pāris līkumiem pa pilsētu nokļuvām pie Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāles. Tallina ir pilsēta, kurai pāri gājuši dažādu reliģisko pārliecību valdnieki un tāpēc arī baznīcu klāsts ir plašs. Ieejam iekšā, tā rotāta visa zeltā un intensīvās krāsās. Manu uzmanību piesaista centrālais kopols, kam griestu daļa krāsota zila ar zelta zvaigznītēm. Pa logiem zem tā spīd iekšā saule un tā veido starus putekļainā gaisā. Mēģinu izstāstīt J., ko savulaik esmu lasījusi par ikonostasu un citiem rituālajiem priekšmetiem, bet sanāk tikai “umm, hmm, es tiešām neko daudz nezinu par austrumu ritu, vajadzētu palasīt”.

Ārā, gabaliņu no baznīcas, atrodam vēl vienu mūra fragmentu, pāris torņus un nelielus vārtus. Tālumā, kur mums slinkums iet, ir vēl viens apaļš artilērijas tornis, bet pie vārtiem izlikta zīme par spokiem. Šeit ir tā sauktais Dāņu karaļa dārzs, jo iespējams, ka šeit kādreiz pirms kalniņa iekarošanas ir bijis apmeties Dānijas karalis. Savukārt spoki esot atvairījuši parāk parastus cilvēkus no tuvošanās Doma kalnam nakts laikā. Un lai būtu pavisam skaidrs, te ir izliktas trīs melnas statujas – mūku drēbes ar kapucēm un tukšiem galvas caurumiem. Blakus ir vēlviens tornis – Jaunavu tornis un plāksnīte tūristiem skaidro, ka tajā ironiskā kārtā pagrabā esot turētas apcietinātas prostitūtas. Mūsdienās tur ir kafejnīca un muzejs. Mēs ar J. kādu brīdi pētam milzīgo, daudzstāvīgo logu vienā torņa pusē. Aprakstu plāksnītes liek domāt, ka tā atvere tur bija jau viduslaikos, bet mēs pēkšņi nespējam salīmēt kopā, kāpēc tā ir pret pārējo Vectallinu, nevis Doma kalniņu…

Tad man beidzas fotoaparātam baterija, es nočīkstos par to, cik slikti tas ir tik jaukā dienā kā šī, un mēs pa lēzenām kāpnēm slīpā nogāzes ieliņā dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam uztrāpam uz Olde Hansa un veikaliņā nopērkam mazliet rožu ziepju mūžīgai jaunībai un alus suvenīriem.

Viesnīcā izsecinām, ka gribētos jau, bet nav īsti laika nedz iet uz Da Vinči muzeju, nedz arī uz VDK noklausīšanās muzeju Viru viesnīcas augšējā stāvā. Tallina ir liela, apskatīt varētu vēl nez ko, bet gurdums. Palādējam fotoaparātu un izmetam vēl vienu līkumu pa to pilsētas pusi, no kuras atnācām. Es uztaisu vienu bildi, kur lielais padomju stikla klucis Viru viesnīca ir perspektīvā diezgan precīzi pa vidu ir starp Viru vārtu torņiem. Mēs aizejam vēlreiz pie tiem metāla mūku spokiem. Pa ceļam mēs uztrāpam igauņu rakstniekam Vildem veltītam piemineklim ar milzīgām, ļoti glītām puķu vāzēm priekšā un vēl vienai baznīcai – Sv. Nikolaja baznīcai. Apejam tai pilnu apli, kamēr nonākam pie secinājuma, ka, pirmkārt, iekšā netiksim un, otrkārt, šķiet, šo lieto kā muzeju un koncertzāli, bet ne kā baznīcu. Vakarā internetā lasu, ka tā pamatīgi cietusi bombardēšanā 2. pasaules karā, taču vēlāk atjaunota. Baznīca paliek atmiņā ar vizuālo kišmišu – tornis ir balts un gluds, kamēr pamatdaļa – pelēka un raupja, viens no spārniem sānos ir zils, bet otrs turpat blakus – dzeltens, turklāt tie ir rotāti ar kolonnām un cakām.

Beigās ejam atpakaļ uz Olde Hansa vakariņās – iepriekšējā reizē bijām nolēmuši atnākt vēl. Šoreiz iemanāmies tikt pie maza galdiņa tādā kā uz augšu paceltā balkonā. Samazināto gaisa daudzumu kompensē palielināts romantikas daudzums. Ēdam dažādas kājas – J. cūkas, es pīles. Man ir safrāna mērce, un kaut kādi neparasti marinēti ķirbji vai rāceņi. Dzeru vietējo medalu, ir labs. Desertā pārbaudu ābolu un kārtainās mīklas desertu, kam nelielā podiņā nāk klāt mandeļu piens. Āboli mani nepārsteidz, bet mandeļu piens ir biezs, superviendabīgs, tumšs un salds ar klāt piemaisītām mandeļu skaidiņām. Ēdu un nesaprotu, kur ir āķis, kāpēc tas ir tik biezs un… gluds? Man mājās nesanāk nekas tamlīdzīgs. Varbūt karsēts? J. sapņo, ka jāmeklē Rīgā arī viduslaiku restorāni, es skeptiski novelku, ka te, cik zinu, pieiet nesalīdzināmi nopietnāk.

Ejot uz viesnīcu esam pietiekami paēduši, lai Rimi nespētu izvēlēties rītdienas brokastis. Kruasānu atkal nav un vīnogas esot sapelējušas. Paņemu mazliet marcipāna suvenīriem, un nolemjam, ka brokastis patiesībā nav svarīgi. Es mēģinu iemārketēt J. ideju, ka vajadzētu atrast, kur rīt mājupceļā piestāt pusdienās, bet ideja nenosēžas, viņš turpina kaut ko runāt par to, ko mēs apmeklēsim, kad nākamreiz brauksim uz Tallinu.

Tallinas atvaļinājums, 4. diena. Braukājam pa rajonu.

2018-07-21 plkst. 22:51 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , ,

Kad pa dienu ir tā ap 24 grādiem, pa nakti tiek līdz galam atvērts logs un tiek likta lietā ģeniālā “ventilators uz kumodes metode”, gulēt jau var ļoti labi. Tas ir, līdz brīdim, kad no rīta uz Mares ielas sākas lielais rīta balagāns. Lieli autobusi, mazi autobusi, vislielākie autobusi. Dusmīgi tramvaji, motorizēti transportlīdzekļi ar šķūnētiem motoriem. Turklāt man nudien izklausījās, ka sestdienās Tallinā kursē arī zirgi. Žēl, ka logu nevar piestumt ciet vienkārši no gultas, jākāpj ārā no tās un lejā pa kāpnēm.

Iepriekšējā vakarā bijām ilgi mocījušies, ko darīt ar Tallinas apkaimei paredzēto dienu. Lāhemā nacionālais parks ir par lielu, nesaprotam, no kura gala sākt. Par Paldskiem J. šķiet, ka nez vai būs interesanti. Es sagurstu un atslēdzos, rakstu savas piezīmes. Kad beidzu, J. stāsta, ka Reditā kāds jautājis līdzīgu jautājumu un viņam ieteikuši nolekt no klints, vai labāk apskatīties Tūrisalu klinti. Turklāt tur ne sevišķi tālu ir Keila-Joa muiža, Keilas upes ūdenskritums, un šķiet, ka Keila-Joa ir pietiekami liela pilsētiņa, lai tur būtu arī ko paēst. Lieliski.

Sazinkā mūs nepiemeklē neviens sastrēgums un mēs pat pārāk nesapinamies satiksmes organizācijā, tāpēc ap launaglaiku mūsu mašīna (ar pirmo mēģinājumu!) ir glīti noparkota stāvvietā uz klints. Šajā vietā uz stāvkrasta koki neaug, tāpēc dažus metrus no mūsu kājām ir vienkārši slieksnis, aiz kura redz tur tālu lejā lielu, lielu, dzidri zilzaļu jūru un dažus akmeņus, ko putni nokakājuši spilgti baltus. Tūrisma informācija saka 30 metri, bet tas ir pietiekami daudz, lai jūra iegūtu neparastu perspektīvu. Seklā jūras zona šeit šķiet ļoti plata, šiet, simtiem metru turpinās zona, kurā mijas tumši jūraszāļu pušķi un zilzaļi smilšu laukumi, gandrīz kā arābu paklājs. Klints augšmala izvirzīta vistālāk, līdz ar to pārējo klinti no augšas neredz. J. sevī ir atklājis parasti klāt neesošas bailes no augstuma, krišanas vai vienkārši klinšu malām. Es, bailulis pēc būtības, nolieku somu un uz ceļiem pierāpoju mazliet tuvāk malai, lai paskatītos pāri. lejā ir baltu smilšu pludmale un pāris cilvēki.

– Nez, kā var apbraukt kaut kur apkārt, lai tiktu lejā, – es prātoju.
– Mmmm, man šķiet, nevar.
– Bet tur būtu labs skats!!! Turklāt tur ir cilvēki. Viņiem gan ir alpīnistu ķiveres, moš rāpušies.
– Nu nez.

(Blakus divi cilvēki gatavo alpīnisma ekipējumu, lai rāptos lejā.)

Drošu gabalu nost no klints malas paralēli tai aizvijas taka. Nu, paiesimies.

– Skat, kāda plāksne, laikam betons izliets.
– Nu, nez, nez, neticu, ka cilvēkiem tik ļoti nav ko darīt. Man domāt, tas drīzāk ir dolomīts, kurš tāds, nu, vienkārši ir.

Pēc kāda gabala, ievērojam, ka taka iezīmēta ar zilbaltiem marķieriem – tātad pārgājieniem paredzēta. Jauki, tad jau te vajadzētu varēt diezgan droši staigāt. Tūlīt sākas nelieli krūmeļi un šādi tādi kociņi, tomēr tas mūs neglābj no saules – virs klints ir izveidojusies klasiska pļavu panna, un J. čortojas, ka aizmirsis ūdeni. Pēc tāda gabala (es esmu paspējusi aizdomāties, ka būs arī atpakaļ jāiet un, nez, kā nu tas būs) taka sadalās – puse ieiet vēsā lapu koku mežā/krūmājā, un otra puse iziet uz šosejas. Turklāt meža taka iet uz leju.

Pēc krietna gājiena takas vienā malā ir tāds kā atvērums krūmos, kur spīd kaut kas dzeltenīgs. Vispirms mazliet uz leju pa dabiski veidotiem dolomīta pakāpieniem, tad pusotrs metrs pa koka redeļu kāpnēm un mēs pēkšņi esam krēmīgi dzeltenu smiltiņu pludmalē, kurā atšķirībā no augšas, pat atkritumu nav.

Mums aiz muguras ir stāvs krūmājs, pludmale šķiet maza un norobežota. Jūra ir sekla, piena silta un pieaugusi ar zālēm. Gar krastu apaļi, jūras nopulēti akmeņi, daudzi apmēram galvas lielumā, bet ir arī lielāki. Mēs novaikstamies, ka ož pēc jūrasmēsliem, taču pie tā aizdomīgi ātri pierodam. Pasnaikstos uz vienu pusi, sabiedēju kaut kādas kaijas, un nobīstos pati. Pasnaikstos uz otru pusi. Smiltīs grimst kājas, un manas kompresijas zeķes dodas somā. Es ierosinu paieties uz klints pusi, ja nu mēs ieraugam dolomīta atsegumus.

Un mēs ejam. Jūrmala nebeidzas, bet platāka arī nekļūst. Dažās vietās ir izgāzušās gandrīz gultas lieluma dolomīta plāksnes. Kad parādās pirmie atsegumi, J. saka – re, sāk pēc klintīm izskatīties. Brīžiem, kad krasts ir akmeņains, ejam pa ūdeni. Atsegumi paliek ar vien augstāki un augstāki, līdz sasniedzam majestātisku izmēru klintis… Es jautāju, lai J. apskatās, cik tālu no augšējās platformas mēs esam, bet atbildi apjaušu, vēl pirms viņš paspēj izpētīt – re, kur ir viens no alpīnistiem. Mēs esam noskaidrojuši, vai var atnākt uz klinti paskatīties no apakšas. J. pasmejas, ka no apakšas no tās klints vairs nav tik ļoti jābaidās. Klints ir dzeltenpelēka un kārtaina kā neregulārs cepumu krāvums. Man subjektīvi liekas, ka, lai gan no apakšas nav tāda skata uz jūru, pati klints izskatās vēl iespaidīgāka.

Dodamies atpakaļ. Atsevišķos tālāk jūrā esošos akmeņus ir okupējuši putni. Mēs ejam un spriežam, kas izdod tālumā dzirdošos vēkšķienus. J. šķiet, ka roņi, es sliecos uz jūrasputniem. Bet tas ir tālu, mums nav tālskata un mēs neuzzinām. Beigās J. piedāvā versiju, ka tas ir pelikāns, kas mācās izteikt vārdu “frikadeles”, bet tam nesanāk. Pa ceļam jūrmalā mēs atrodam vienu supersarūsējušu velosipēda rāmi (nu, lielāko daļu no tā), un pāris stiklus, taču visādi citādi mēs jūtamies nokļuvuši pasaules malā, kur cilvēku nav un neeksistē.

Par spīti visām saules pannām, atpakaļ mēs atnākam negaidīti ātri un nemokoši. Vēdinām uzkarsušo mašīnu, un es saku, ka tagad ir laiks kaut ko ieēst, pirms var tūristēt tālāk. J. kaut ko ierosina, es kaut kam piekrītu, atceroties, ka vakar noskaidrojām, ka muižā ir restorāns, un mēs kaut kur dodamies. Tomēr izrādās, ka J. ir paķēris mani uz sliktu nosaukumu atcerēšanos un mēs esam nokļuvši mazmazītiņā mazdārziņu ciematiņā pie uzraksta Türisalu Puhkebaas un kāda telefona numura, bet ēst te nedod.

– WTF ir Tūrisalu pūkkebabs un kāpēc mēs te esam?
– Mm, jo tuvāk?
– Pag, šī nav tā muiža?
– Kāda muiža?
– Man šķita, Tu zini, kāda muiža…

Nosecinām, ka šī nav muiža (internets vakarā atklāja, ka tas ir viesu nams) un šī nav apdzīvotā vieta, kurā jābūt muižai un šī vispār neizskatās pēc vietas, kur mums dos ēst. Mākslīgais intelekts iesaka kādu J. amerikāņu stila daineri Keilā.

– Skaties, izskatās autentiski, es nekad neesmu bijis īstā dainerī! Aizbraucam?
– Nez, es nejūtos droša par daineriem. Tur notiek sliktas lietas…
– Huh?
– Nu, daineros tualetēs mēdz uzglūnēt melns ļaunums, kas grib tevi apsēst, un tur ir aizdomīgi tipi, un mūždien notiek kaut kas nelāgs…
– Tu spried pēc filmām?…
– … un datorspēlēm. Atceries Alanu Veiku? Tur visas nelaimes sākās ar daineri!
– TIE ir amerikāņu daineri. ŠIS ir igauņu daineris, te būs pavisam citādi.

Tomēr uz daineri mēs neaizbraucam, un nevis melnā ļaunuma dēļ, bet tāpēc, ka izrādās, ka Keila un Keila-Joa ir divas pilnīgi atšķirīgas vietas. Lai iekustinātu situāciju, es saku, lai J. ar mākslīgā intelekta palīdzību ved mani uz Keilas-Joa muižu. Redzēs, cik tur dārgs tas restorāns ir.

Keilas-Joa muižā notiek kaut kāds pasākums un vārti tur ir ciet. Noparkojam mašīnu sānā un ejam pētīt, vai restorāns arī ir nepiejams. Par restorānu neuzzinām, jo atrodam kādu ēstuvi, kas saucas BAAR. Tur dod šašliku, ceptus vai vārītus pelmeņus un pankūkas. Ēdienkartes angļu daļā ir pa kādai drukas kļūdai, un mēs papriecājamies, ka šašlikam tulkojums ir dots aprakstošs: marinēti gaļas klucīši, kas cepti uz koka oglēm. Jāatzīst, ka šašlika iztulkošana labā angļu valodā arī man vienmēr šķitusi grūta. Ēdiens ir nepretenciozs, taču kvalitatīvs, un te ir drusku lētāk, kā esam Igaunijā pieraduši. J. ņem marinētos gaļas klucīšus, es – pelmeņus un pankūkas, un ir labi. Ēdam telpā, kur vienā stūrī sēž dabīga izmēra plīša lācis ar mazliet jukušu sejas izteiksmi.

Tepat pie muižas ir viens no trim Igaunijas augstākajiem ūdenskritumiem un maziņš HES, kas izaudzis uz viduslaiku dzirnavu bāzes. HESam izbūvēts atsevišķs ūdens pievada kanāls, ar diviem vai trim maziem tiltiņiem. Ūdenskritums blakus ir dabisks un netraumēts, to, protams, veido dažādos līmeņos izstiepušās dolomīta kārtas. Keilas upe ir pietiekami strauja, lai būtu dzidra, taču ne tik traka, lai ūdenskritumu nevarētu šķērsot kājām. Mēs tomēr to daram pa trosēs iekārtu tiltiņu, kas aizved pie dolomīta kāpnēm augstāk kalnā un vēl pāris tiltiņiem pāri kaut kādām pietekām vai kanāliem, vai es pat nezinu kam. No turienes apmēram gar upes malu uz jūras pusi ved taka. Spriežot pēc vēlāk atrastās kartes, te visur apkārt ir bijis muižas parks ar paviljoniņiem, no kuriem nekas daudz nav saglabājies. Mūsdienās parks krietnu gabalu izpaužās kā starp veciem kokiem izpļauta zāle un daviet kvadrātiski apciprtu krūmiņu laukumi. Romantiska pastaigu vieta, nav karsti, nav odu, ir klusi un mierīgi, un neuzmācīgi skaisti. Iztaigājam gar upi līdz vietai, kur taka aizved “džungļos” un tad pa vēl vienu tiltu (uz margām ir metālā kalts alnis!) pārejam atpakaļ muižas pusē. Atgriežoties muižai sanāk pieiet no sāna, redzam dažādus smalki tērptus cilvēkus, tai skaitā vienu līgavu milzīgā putukrējuma kalna kleitā. Atšķirībā no vairākām apkārtējām ēkām pati muiža ir renovēta skaista kā cukura kūka, maigām krāsām un asām līnijām. Tornītī ir Igaunijas karogs, tāpēc nosecinām, ka mūsdienās tā droši vien pieder valstij. Pafilozofējam, ka tam, kurš te to muižiņu (ēka nav liela, vismaz ne pēc muižu standartiem) savulaik izplānoja, ir bijusi gan gaume, gan redzējums. Katrā ziņā mani nepārsteidz, ka kāds te vēlas precēties.

Pēc atgriešanās mašīnā nolemjam, ka varētu pamazām rulēties atpakaļ uz Tallinu, pa ceļam aizbraucot uz to Keilas daineri pavakariņot. Daineris ir jauks, lai gan tam pavisam neamerikāniski nav kondicioniera un to sēžot jūt. Spilgti sarkanbaltas mēbeles, daži dīvāni iestiprināti sarkanu kadiljaku fragmentos, gar sienām vecu laiku amerkāņu kinozvaigznes, skan kaut kāds amerikāņu radio. Ēdam burgeri un ribas. Es konstatēju, ka kotlete ir lieliska, bet maizīte – pārāk drupana, savukārt batāšu frī, iespējams, vispār ir ierindojams starp šī gadsimta izgudrojumiem. Paķiķinām, ka tualetes ir ļoti piemērota, lai satiktos ar sevi – tās ir taisnstūrveida telpas ar nošķeltu stūri (tātad 5 sienas), un uz katras sienas pa visu augšējo daļu ir spogulis. Redz, ja tu ieej tualetē, kur ir spoguļots stūris, tad tu satiec trīs sevis, bet piecās sienās ir vispār vesels bars.

Tallinā atgriežamies pārēdušies, taču, šķiet, nekāda melna ļaunuma neapsēsti. Lai tiktu ārā no Keilas, neapmaldoties izbraucam caur pieciem apļiem, varbūt šis rituāls tas mums palīdzēja. J. veiksmīgi mūs aiznavigē uz lēto stāvvietu un mēs noliekam auto tajā – uzreiz, ar pirmo mēģinājumu.

Tallinas atvaļinājums, 3. diena. Japānas un citas dvesmas.

2018-07-21 plkst. 01:02 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , , ,

Dzīvojam dzīvokļu viesnīcā. Viesnīcas numuriņš ir neliela istaba ar vienu logu biezā mūra sienā (uz palodzes var ērti sēdēt. Istabā mazas kāpnītes ved uz daļēji istabu nosedzošu otro stāvu, kurš ir zems, jāiet ar pieliektu galvu. Sarkanu ķieģeļu ārsiena, balti un koka krāsas interjera elementi, melni akcenti un tīri ērts dīvāns pirmajā stāvā. Ā, un daži virtuves piederumi – mikrovilnis, ledusskapis, tējkanna, kafijas automāts, galdrīki un visi iespējamie pudeļu attaisāmie. Citos gadalaikos es būtu tuvu simtprocentīgai sajūsmai, taču pašlaik sanāk par daudz cīnīties ar karstumu.

Pēc mazāk karstas dienas šķita, ka dzīvoklis ir atdzesēts pietiekami, lai varētu gulēt normāli, bez slapjiem dvieļiem, tomēr nakts vidū pamodos pārkarsusi. Nosecināju, ka mūsu ķermeņi piesilda nelielo telpu virs gultas un ka nekas mani nevar glābt. Aizgāju saslapināt dvieli, atgriezos gultā, un pusceļā uz aizmigšanu pēkšņi izdomāju, kā uzhakot fiziku. Paņēmu no apakšējā stāva nelielu apaļu galda ventilatoru un noliku augšā uz kumodes, kas atrodas aiz gultas. Tā kā kumode ir augstu, bet gulta ir zema, tad gulētājiem virsū nepūš, bet tieši pats karstākais zemgriestu gaiss tiek dzīts uz loga pusi, kur tas, cerams, stājas sakaros ar vēsāku gaisu. Urā. Turklāt jau pa dienu es biju iemācījusies atknibināt slepenus slēdzīšus, kas ļauj plašāk atvērt logu, kā rezultātā istabā tiešām ienāk gaiss. Beidzot var gulēt kā cilvēks!

… No rīta uz lielās ielas aiz loga sākas vājprāta balagāns, tramvaji, autobusi, norbas, motocikli, visi brauc un taurē, un es, ejot pievērt logu uz to vājprātu, lai klusāk, sāpīgi apdaudzu galvu, jo kaut kādai malai pa miegam piezogos no nepolstorētās puses. Naktsmiers ir grūti.

No rīta pēc visa tā trakuma es miegaini tinos palagos (aleluja, viesnīcas personāls bija sapratuši, ka nevajag vatēto segu bāzt pārvalkā, jo cilvēkiem nevajag šobrīd vatēto segu!), un J. mani kārdina ar brokastīm. Gandrīz pabrīnos, ka kafija garšīga, un tad atceros, ka tā ir mūsējā, no mājām. Uzzinam, ka par spīti vakarvakara krīzei (J. man satraukts vēstīja, ka Rimi nav kruasānu), brokastīs var ļoti labi ēst ķiploku bageti ar lasi.

Līst. Līņā. Atkal līst. Taisamies lēni. Laika ziņas mūs kārdina ar apgalvojumiem, ka kaut kad taču beigs līt, un līs vispār tikai brīžiem, un visādiem tamlīdzīgiem māņiem. Piedāvāju šodien neiet uz Kadriorgu, bet palikt tepat vecpilsētā. Piedāvājums kaut kā nenosēžas. Sagaidam, kad līst mazliet mazāk, paņemam tos lietus atvairīšanas rīkus, kas nu mums ir (viena lietusjaka un viens lietussargs) un dodamies tos pāris kilometrus uz Kadriorgu noskaidrot, vai turienes parks ir smuks.

Pa ceļam vienu reizi nostāvam mūžību uz saliņas starp divām peļķainām brauktuvēm, kur brauc daudz fūru, – neesam pamanījuši, ka nākamajai brauktuvei gājēju luksaforu ieslēdz poga. Vēl mēs mazliet arī apmaldamies, jo par navigāciju atbildīgais ir J., bet viņam negribas turēt telefonu visu laiku lietū. Līst arvien stiprāk un stiprāk, un viss sāk besīt.
– Davai, neejam uz Rusalkas pieminekli, ejam uzreiz, kur Tu tur biji atradis to tējnīcu! Dzersim kafiju un gaidīsim, kad lietus pierimst, – ierosinu es.
J. nosvēta mākslīgo intelektu ar pāra spēcīgiem vārdiem (tas tiepīgi piedāvā Veizenberga ielu Vācijā, nevis Tallinā), bet beigās kurss ir koriģēts.

Pie parka ieejas J. ierauga nelielu namiņu: – Ejam iekšā!
– Tu teici 37, šis ir 22…
– Fakit, ejam iekšā, šī arī ir tējnīca!
– Jā, šis ir vecais sargu namiņš, es par to vakar lasīju.

Trīs logu ieskautā nišā okupējam galdiņu, paņemam kafiju un pāris kūkas, un gaidam lietus beigas. Kūkas ir dārgas, bet visnotaļ lielas un par pēdējiem gabaliņiem mēs tielējamies, kurš šito ēdīs – tu, nē, labāk tu. Nevar taču Tallinā pārdot Vecrīgas, tāpēc plaucētās mīklas kūka ar biezpiena pildījumu ir sagriezta vairākos gabalos un noformēta kā gulbis. Lasam internetā, ka blakus mākslinieciski izveidotajā dīķī vasarās mēdz būt gulbji, tāpēc vēl atbilstošāk.

Lietus īsti nebeidzas, taču mazāks paliek. Mēs esam vairāk nekā paēduši, un sen jau gribas iet kaut ko paskatīties, tā nu saņemamies un lienam slapjumā. Paveicas – diezgan drīz beidzas pēdējās lietus druskas.

Parks ir milzīgs. Izstaigājam centrālo daļu, aplūkojam lejas dārzu, kur šķietami haotiski sastādītus kokus no trim pusēm norobežo mūra kanāli un mīlīgi tiltiņi. Aizejam līdz Kadriogas pilij. Tā ir pils, ko Pēteris I būvēja savai sievai, taču pēc viņa nāves Katrīnu tā pils vairs neko daudz neinteresēja. No pilnīgas sabrukšanas pili paglāba tas, ka Nikolajs I gribējis viņā kaut kad nakšnot, nevarējis un tad pavēlējis restaurēt. Tagad kompleksa ēkās ir gan Nacionālā muzeja ārzemju mākslas nodaļa, gan kaut kur arī Igaunijas prezidents (- Tu zini kā Igaunijas prezidents izskatās, ja nu mēs viņu satiekam!! – Zinu. Tā ir viņa. Bet neuztraucies, gan jau mēs viņu neatpazītu šā vai tā.)

Aiz pils ir sireāli krāsainas baroka puķudobes, kā arī viena slēgta dārza daļa ar prezidenta ofisu, kas 30-tajos gados piebūvēts uz tās pašas ass kā pils. Vienā sānā atrodam bruģētu ceļu stāvā kalnā. Uzkāpjam, ieraugam panervozu līgavu ar puķupušķi rokā, strīdamies ar pāris džekiem. Turpat blakus pa Katrīnas kāpnēm nokāpjam lejā. Es gribu tikt uz jau divtūkstošajos ierīkoto Japāņu dārzu, bet tas ir parka pavisam otrā pusē. Lai tur tiktu, mēs ejam cauri milzīgajam parka masīvam, ko sauc par Angļu ainavu parku vai kaut kā tamlīdzīgi. To 19. gs. pārpojektējis kāds rīdzinieks, Georgs Kuphalts, izveidojot zonu, kas nav pilnīgs mežs, bet nav arī tik formāla, ka parka svarīgā vidus daļa. Vecākie ozoli te esot 300 gadu veci. Absolūti lieliska pastaigu vieta – zālīte, lieli, majestātiski koki un pa kādai takai.

Paši nezinot, Japāņu dārzā ienākam pa aizmugures ieeju. Šeit, atšķirībā no citām vietām pa zālīti staigāt aizliegts, un nebūtu jau arī kur – nelielā platībā šeit vienuviet ir gan divi dīķīši, vairāk kanāli, uzkalniņi, granīta akmensbluķi, ugunslillijas un mazās priedītes. Mazliet pabrīnamies, ka uzlikta zīme par zigzagu tiltiņu, kura tur nepārprotami nav. Pasēžu uz akmens pakāpiena pie dīķa. Skaisti, sasodīti skaisti. Un mierīgi, kā jau bija solīts.

Jau tuvāk parka otram galam ieraugam arī zīmi par tējas namiņu. Pareizi pagriežot galvu ieraugam smilšu laukumiņu, kur tam paredzēts būt, bet tā tur nav. Pajautājam viens otram, vai kāds nav nozadzis tējas namiņu, taču ārā ejot atrodam aprakstu, kurā izstāstīts, ka vārti, zigzagtiltiņš un tējas namiņš, kā arī vēl viens pavilions ir dārza izbūves nākamā kārta, kas, cerams, vēl notiks. Lai izdodas. Es gribu redzēt.

Lietus vairs nav, ja nestāv zem slapjiem kokiem, bet diena ir mākoņaina un pelēka. Nolemjam izlīst līdz jūrmalai pa īsāko ceļu un tad iet pa to atpakaļ, kamēr ieraugam Rusalkas pieminekli. Plāns īsti neizdodas, jo taciņas mūs izved pie gājēju pārejas pār milzīgo šosejielu, un tūlīt tālāk – uz Rusalku. Gaisa temperatūra ir pilnīgi sajukusi prātā un es redzu, kā no pelēkuma aiz pieminekļa nāk skrienoši miglas vāli. Sireāls un fantastisks skats.

Tas ir piemineklis kaut kur jūrā nogrimušam cariskās impērijas kuģim, taču Vikipēdija steidz norādīt, ka šis ir pirmais piemineklis Igaunijā, ko ir veidojis igauņu tēlnieks. Pieminekļa centrālais tēls ir sievietes enģeļa tēls, kas tur rokās krustu, taču man ļoti iekrīt acīs, ka pamatne ir veidots kā tumšpelēks laivas purngalam līdzīgs akmens klucis, ko aprij viļņiem līdzīgas sarkanā granīta čupas. Izklausās diezgan bezjēdzīgi, bet uztaisīts pārsteidzoši dzīvi. Un tā migla. Migla viļņojas ap pieminekli un rada skatu, kāds drošvien ilgi nebūs pieredzams.

Miglā aiz pieminekļa ir apmale un aiz tās – pludmale. Dažas ar kāpu zāli apaugušas smilšu čupas, pelēcīgu smilšu liedags un atsevišķi granīta bluķi. Miglas pelēkumā viļņi šķiet veļamies ārā tieši no no nekurienes, no tukšuma, kas aprijis horizontu, jūras tālumu un debesis. Daži putni – vārna un pāris kaijas. Kāda ir pilsēta uz vienu vai otru sānu var mēģināt iztēloties, bet skaidri redzēt nevar. Bet var redzēt kā miglas pluskas skrien pāri pludmalei uz pilsētu. Paejamies uz vienu pusi, atrodam spilgti oranžu konteineru ar grafiti Tallinas siluetu, kas reklamē sērfošanu. Miglā pamazām atklājas stikla daudzstāvenes un kaut kāda nojausma par jahtu ostu. Ejam atpakaļ pa jūrmalu uz centra pusi. Kartē esmu redzējusi, ka tur būtu kaut kur jābūt ostai, bet pašlaik nevar redzēt pat to, cik tālu turpinās smiltis.

Izrādās, ne sevišķi. Pēc dažsimts metriem mūs piemeklē promenādes mūra mala un neliela ūdens noteka, droši vien kāds kanāls vai mikroupīte. Grozamies, fotogrāfējam. J. komentē kaut ko par Silent Hill. Es nočortojos, ka šo fantastisko vietu es pilnā dienas gaismā diez vai novērtētu, jo te tomēr ir diezgan piedrazots. Migla vēl jo projām skrien.

– Emmm, skaties, tur ir… Milzīgs prāmis.
– Ko?!?!?!
– Re, priekšā, augšmalu var redzēt.
– Es to tikai tagad pamanīju…
– Es arī. Un es domāju, ka tur tā melnā cepurīte miglā ir vēl viens prāmis – skursteņa gals.
– Āāmeizing.
– Vai ne? Prāmji taču ir fakin lieli. Turklāt šie ir diezgan tuvu. Un mēs viņus vispār neredzējām.

Fotoaparāts arī tagad negribēja redzēt prāmi.

Pēc kādas pusstundas mēs sēdējām blakus promenādei krēslam līdzīgākajā priekšmetā, kādu nu varēja atrast – milzīga daudzstumbru vītola gar zemi izliektajā zarā – un plānojām, ko darīt tālāk. Ēst nebūtu iemesla, bet nogurums drausmīgs. Starp mums un pludmali ir pļaviņa, kurā nozāģēto koku celmi nezkāpēc nokrāsoti zili un rozā, saule ir atgriezusies un prāmjus var redzēt ļoti labi, ja vien uz tiem skatās. Nolemjam pa koku aleju atgriezties Kadriorgas pilī un turienes kafejnīcā iedzert kafiju un pasēdēt, kādu strēķi, kamēr mūsu kājas atgriežas… pie mums.

Šķērsojam atkal milzīgo šosejielu un ejam uz koku aleju.
– Vāaaaaaaaa, – es žāvājos tā, ka žoklis vai lec no eņģēm ārā.
– Mmm, par ko Tu domā? – J. sarunas uzturēšanai apjāutājas.
– MMMĀĀĀAAA… tpu!!!!!!!!! tpu!!!! – es mazliet panikā pakliedzu un tad spļaudos, jo man mutē ir ielidojusi kamene. J. apmulsis skatās vispirms uz mani, tad uz zemē izspļauto kameni, kas rāpo pa asfaltu.
– Man mutē ielidoja kamene, un es mazliet nobijos, – es mēģinu skaidrot, kā pašai liekas, gandrīz cieņpilnā mierā.
– Tev iekoda?
– Nezinu. Mazliet sāp. Bet viņa ir dzīva, tātad diez vai. Varbūt taisījās.
J. mēģina kaut kā mazliet saņemt kameni, bet viņai riebjas visa šī cilvēkošana, tā palido gabaliņu tālāk un turpina rāpot pa asfaltu. J. mēģina vēlreiz, un kamene to pašu izdara vēlreiz. Es ierosinu likt viņu mierā – ja jau lido, tad jau spēs sevi glābt.
J. prasa, lai es parādu mēli, jo es saku, ka drusku tā kā sāp kreisajā pusē, un apgalvo, ka tur nekā redzama nav. Nosecinām, ka labi, ka es neesmu pārāk alerģiska uz bišveidīgajiem, un ejam uz pili. J: – Tu tikai neaizmirsti šito uzrakstīt.
– Mjā, tas nav tik viegli, kaut ko tādu aizmirst.
– Tu tagad zini, pēc kā garšo kamene!
– Jā, pēc spalvaina un pēc ziedputekšņiem.

Pilī es nenoturos un garderobē, kad tur neviena nav, parādu spogulī sev mēli. Tā tiešām izskatās pavisam, pavisam parasta. Vestibilā aplūkojam Venēras reprodukciju, kā arī dažas gleznas ar Pēteri I un Katrīnu I. Nosecinām, ka mākslas muzejs izskatās kārdinošs (pa ceļam uz tualeti caur stikla sienu var redzēt vēl dažas no romiešiem un grieķiem nokopētas statujas), bet ļoti nav spēka. Paņemam pa kafijai un atkrītam pils kafejnīcā. Tā, starp citu ir tā, ko J. bija nolūkojis pirms nākšanas uz šejieni.

Sēžam, aplūkojam tūristus, kas nāk iekšā un ārā. Sēžam vēl. Beigās nolemjam, ka parks ir burvīgs, un pirms došanās mājup, jāizmet vēl viens līkums. Apskatam rožu kalniņu. Rozes jau birst, tāpēc būtībā mēs aplūkojam vairākos izlīmeņos māklsinieciski izkārtotu birstošu ziedlapiņu jūkli. Smaržo, atkarībā no vēja virziena vairāk vai mazāk. Gar malām celiņam, kas ved uz turieni, sastādīti flokši, funkijas un milzīgi raspodiņi. Atgādina bērnību.

Atvelkamies uz viesnīcu caur nu jau saules pielieto pilsētu. Pa ceļam ir čupa glītu koka māju, bet arī karsti paliek, un karstums ir overrated. Es ierosinu pasēdēt stundiņu, papūsties, tad noskaidrot, kas ir ar mašīnas pārparkošanu, un tad iet vakariņās.

Ar mašīnas pārparkošanu ir tā, ka puisis reģistratūrā apgalvo, ka viesnīcas stāvvieta nemaz nav lētāka kā Europark, tie paši 10 eiro esot. Es noburkšķu, ka Booking.com bija teikts 8. Viņš man saka, ka tepat ne ļoti tālu, uz ostas pusi ir lētāka stāvvieta, pa 3,5 eiro diennaktī. Mēs ar J. nosecinām, ka mums nav spēka noskaidrot, kur tas ir, un cik tieši tālu, un te blakus visas ielas ir tā organizētas, ka jebkura apmaldīšanās pēc tam prasa miljons pagriezienu un līkumu, lai tiktu atpakaļ, un mēs samaksājam nākamo desmitnieku stāvvietas automātam, un dodamies ēst.

Pēc 20 metriem mēs ejam garām “neatrodamajai” 3,5 eiro autostāvvietai. Precīzāk raksturojot situāciju, tā ir stāvvieta, kur mēs pirmajā dienā bijām apstājušies, lai izdomātu, kur jābrauc tālāk, un kā nokļūt viesnīcā. Eh. Nu nevar visu pirmo reizi jaunā vietā izdarīt pareizi.

Vakariņām J. ir nezinkur izkasījis absolūti lielisku japāņu restorānu, kas novietots no mūsu viesnīcas mazliet uz ostas pusi. Suši ēdienkartē nav, lai atspoguļotu to, ka suši ir patiesībā eiropiešu maniakālā mānija, bet ir vairāku veidu ramen zupas, pāris deserti ar matcha un eksotiski dzērieni. Es ēdu pa ilgiem laikiem vislabāko terijaki vistu un dzeru umeshu, jo gribas pagaršot kaut ko jaunu. Viesmīlis jautā, vai umeshu ar ledu, es pabrīnos, saku, ka nezinu, labi, lai liek. Vakarā Vikipēdija mani apgaismo, ka tas par spīti eiropiešu piešķirtajam vārdam, nav viss gatavots kā vīns, bet gan tas, ko dabū, spirtā un cukurā noturot tās ume plūmes. J. ir milzīga ramen bļoda, un viņam iedod līdzi vienreizlietojamu priekšautu no tāda kā papīra, kas no vienas puses noklāts ar ūdens necaurlaidību. Interjers ir mierīgs, taisnās līnijās ieturēts, mēs sēžam, priecājamies par ēdienu un atpūšamies. Vēl mēs uzzinājām, ka pie smilšu cepumiem arī var pievienot matcha un arī garšo labi. Par to, ka brulē ar matcha ir baudāms es vairs nebrīnījos.

Pēc vakariņām mēs nolemjam paieties mazliet, mazliet pa šito gājēju ieliņu uz priekšu… … Nez, kas tur aiz tā būvlaukuma ir… Tur ir viena garlaicīga spīdīga māja un tad laikam Tallink ofiss.
– Hmm, kas tās par kāpnēm tur priekšā?
– Nu vai tiešām…
– Bet tās ir lielas kāpnes, izskatās ievērojami!
-…

Lielās kāpnes uzveda mūs, uz, iespējams, lielākajām padomju drupām, kādas esmu redzējusi… varbūt pat mūžā. Betons, kāpnes uz augšu, daudz betona. Pāris mazākas kāpnes uz leju. Vērpjam visvāprātīgākās teorijas, kas tas varētu būt. Metro? nešķiet jēdzīgi. Ieraugam uzrakstu “koncertzāle”, bet J. tā īsti nenotic. Ieraugam pāris aizrestotu logu ailes. Maliņās gar kāpnēm caurumi, kādreiz bijušas lampiņas, bet viss izkritis, kaut kur vienā vietā kaut kāda sarūsējusi palieka mētājas. Viss šķiet tik vājprātīgi vecs un nepārprotami padomjniecisks. Padomju betons ar vēl vairāk padomju betona. Pārvaram palielu priekšlaukumu un tad vēl vienu kāpņu posmu. Mums sāk rasties aizdomas, ka šī ir Tallinā varen iecienīta jauniešu vieta.

No augstākā punkta paveras skats līdzīgu vairāklīmeņu nolaidumu uz jūras pusi. Ja gribam būt precīzi, šis monstrs beidzas jūrā. Ar helikopteru nolaišanās punktu! un vienu nelielu kafejnīcu (ar trim vai pieciem kokakolas lietussargiem) aiz tā!

Grafitī, sisti un aizrestoti logi, pusaudži, kas bučojas vai iečillo ar skrituļdēļiem pie rokas. Vairāk vai mazāk apmulsuši tūristi. Kāpnes uz jūras pusi ir dāsni nosūnojušas un nodrupušas. Es fotogrāfēju dīvainos skatus:
– Man jāatiet mazliet tālāk, man neiet kadrā.
– Man šķiet, ka man nav Tava platleņķa objektīva.
– Jā, es to mērķtiecīgi izliku ārā, jo es domāju, ka es eju tikai ēst, un es parasti needu tik lielas lietas.

Mēs izvirzam visdīvainākās teorijas par šo vietu un tās vecumu, tāpēc es jūtos diezgan pārsteigta vakarā izlasot, ka Linnahall ir būvēta 1980. gada olimpiskajām spēlēm (burāšanai, jo Maskavā nebija kur burāt), un vēl līdz 2010. gadam tajā ir šad tad noticis pa kādam lielam koncertam. Internetā atrodamie materiāli vēl no 2014. gada reportē tīri normālu ēku ar milzīgiem, tukšiem gaiteņiem, sarkaniem lampiņpaneļu pulksteņiem, metāla garderobes statīviem, mīkstiem koncertkrēsliem. Nekādu aizrestotu logu vai durvju aiļu. Sireāli iedomāties, ka tur kaut kur zem grafiti un drūpšā cementa kaur kas no tā visa varētu vēl būt. Kaut kur klīst grūti datējama vecuma informācija, ka 2015.-2017. gadā izstrādās renovācijas plānu, bet 2018. gadā kādreiz ir gribēts sākt renovēt. Nav sākuši. Kas zina, vai kādreiz sāks.

No cementa monstra var netālu redzēt arī milzīgu, milzīgu ķieģeļu torni – Tallinas vecās spēkstacijas pārpalikumu. Tagad tornis ticis pie milzīgām kāpnēm (vairāk kā 2 ķieģeļu garuma pakāpieni, nopietni?) un nelielas platformas, kā arī metāla tīkla svārka, kas pasargā apkaimi no drupačām, kas varētu krist no augšas. Torni un blakus esošās ēkas man nezināmā konfigurācijā apsamnieko Tallinas radošo organizāciju mezgls Kultuurikatel un enerģijas muzejs, bet, lai kārtīgāk saprastu, kas tur ir, jāiet pa dienu un jāvelta vairāk laika.

Tallinas atvaļinājums, 2. diena. Dominikāņu klosteris.

2018-07-19 plkst. 22:46 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , ,

Pirmās dienas vakarā netālu no viesnīcas atradām Rimi, kur dabūjām kruasānus brokastīm. Vakariņas ieturējām tajā pašā universālveikalā, kur pa dienu apriņķoju autostāvvietu, kādā tex-mex/fast-food ēstuvē, kas solījās uzreiz nevērties ciet. Ēdiens – neslikts, bet arī nekas tāds, taču mēs nosecinājām, ka bronzīgs interjers ir bronzīgs un viesmīle atgādina aktrisi, kas tēlo Lunu Mīlabu.

Mazais dzīvoklītis dienā ļoti piekarst, un mēs skarbi nocīnījāmies to vēdināt – sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka gulta ta ir otrajā stāvā, un augšā ir vēl karstāks un smacīgāks. Fizikas uzdevums: kā jāizvieto divi ventilatori, lai nelielo vēsā gaisa devu no loga aizvadītu uz gultu?! Mani labākie centieni šo uzdevumu atrisināt beigās noveda pie tā, ka no čemodāna izķeksēju dvieli, samērcēju augstā ūdenī, izgriezu un izmantoju par segu & gultas kompanjonu. Veiksmīgi, ka nebiju aizvērusi ausis, kad māmulīte par šo risinājumu stāstīja daudz piezemētākā Latvijas vasarā.

Tallina ir drusku dārgāka par Rīgu, vismaz, kad runa ir par ēdienu. Lai gan varbūt es vienkārši nemāku atrast.

Otrajā diena mūs lutina ar siltu, taču daudz samērīgāku laiku. Pēc J. sagādāto kruasānu iznīcināšanas brokastīs izvilkāmies apskatīt vecpilsētu. Tallinas vecpilsēta it kā ir gandrīz pa logu redzama, taču no šīs puses diezgan necila – viena liela nocietinājuma zemes čupa un aiz tās tālumā kaut kāds tornis. Jāiet raudzīt, kas aiz čupas!

Gājām, gājām un žēlojāmies, ka daram to nepareizi, jo šķiet, ka nekādas vecpilsētas nav. Un tad, bum, liels mūris. Izrādās, Tallina Eiropā izceļas ar saviem saglabātajiem aizsargmūriem, un mēs bijām trāpījuši uz garāko daļu. Apskatījām Viru vārtu torņus (internets saka, ka tie nav nekādi vārti, bet gan priekšvārti, īstais vārtu tornis esot kaut kad nojaukts), pagājāmies gar mūri un nolēmām kādudien uzkāpt augšā pastaigāt pa augšmalu. Pretstatā Rīgas sarkanajiem ķieģeļiem un divkrāsainajam granītam, Tallinas aizsargmūri visi ir pelēki, tādām kā plāksnītem sakrauti – dolomīts, šķiet. Un aaaaaaaaugstu tā siena.

Ejam, skatamies, hmm, siena drīz beigsies, te ir eja uz Katrīnas baznīcu, paiesim, paskatīsimies, tur jau uz priekšu nekā vairs nebūs, un tad atgriezīsimies te uz to baznīcu. Pēc pavisam dažiem soļiem vēl viena eja uz nelielu pagalmiņu, ko no visām pusēm aptver dolomīta mūri vai ēkas. Vienā pusē mākslinieka darbnīca, vienā – tādas stāvas akmens kāpnītes. Kāpnīšu galā – dominikāņu klostera muzejs.

No 13. gs. vidus līdz Reformācijai Tallinā bijis dominikāņu klosteris. Tā kā mūki sprediķojuši arī vāciski un igauniski, tad tiem sanācis atstāt tīri ievērojamu ietekmi uz apkārtējo izglītošanu. Reformācijas laikā klosteris izformēts, bet pārtaisīt baznīcu par protestantu baznīcu nav sanācis – īsi pēc tam tā nodegusi, un tur viss diezgan skarbi sabrucis. No otras puses, akmens mūrus vairāk kā sprīža biezumā nav nemaz tik viegli nobrucināt, tāpēc klostera muzejā var iztaigāt pa vismaz četrām klostera telpām – tiek lēsts, ka tur bijusi bibliotēka (šobrīd apmēbelēta ar dažiem koka plauktiem un mūsdienu grāmatām, jo īstās, kas nu sagalabājušās, ir Tallinas arhīvā), ordeņa galvas darba telpa, guļamspārns un kapela. No guļamspārna redzams liels caurums, kur bijusi eja uz baznīcu, bet tā kaut kad ir gājusi bojā. Minētās telpas izvietotas divos stāvos, ko vienā pusē savieno mūsdienu cilvēkam tīri saprotamas koka kāpnes, bet otrā pusē – klaustrofobiskas un ļoti šauras akmens kāpnes. Īstais brīdis atmest stereotipus par jautrajiem, resnajiem mūkiem. Un apakšstāvā ļoti nepārprotami ož pēc pagraba. Telpas nav sevišķi lielas, taču tām piemīt sireāls grandiozums – ko citu var gribēt no ļoti bieziem, pamatīgiem mūriem, kas te stāv no kāda gadsimta 14. vismaz.

Muzejā strādā kāda jauka veca dāma, kas mums pastāsta, ka dominikāņu klosteris te bija vēl pirms nocietinājumu mūriem, tā sacīt, mēs te bijām pirmie.

Izlīduši no klostera tumsības, mēs meklējam, kur iedzert kādu kafiju. J. ierosina iet kaut kur sazinkur nezinkur, bet man ir uznācis gurdums un es ievelku mūs nelielā kafūzī tepat blakus, ēkā, kas pielīmējusies pilsētas mūrim – sēžu vienā no mūra arku iedobēm, dalu ar J. tases kūkas un spriežam, ka kas to būtu domājis, ka tik labi var savietot mazliet nošpahtelētu viduslaiku mūri un kailas koka sijas ar nepārprotami mūsdienīgu rakstainu flīžu grīdu. Dzīve iet uz priekšu – aiz špahtelējuma ir paslēpti elektrības vadi, jo turpat ir rozete, kurā palādēt mūsu telefonus.

Pēc kafijas ejam meklēt to Katrīnas baznīcu. Zīme norāda uz vēl vienu viduslaiku brīnumu – ne sevišķi platu eju, kam abās pusēs dolomīta mūru ēkas. Ēkās vesela čupa it kā mūsdienīgu veikaliņu, bet tomēr ar viduslaiku piesitienu – tur kokgrebējs, te viduslaiku iedvesmotās ziepes, vēl kur stikla pūtējs, kam aiz plauktiem var samanīt pūšamo krāsni, vai keramiķis, kam veikala dziļumā ir darbnīca. Redzējāmrokām darinātu leļļu veikalu. Pētam, fotogrāfējam (Tallina lielākoties ir ļoti pretīmnākoša foto – tikai pārdodamās gleznas nedrīkst fotogrāfēt), līdz attopamies pie zīmes, ka Katrīnas baznīca ir tur, no kurienes mēs tikko atnācām. Ko? Ejam gabaliņu atpakaļ.

Katrīnas baznīca ir atjaunota kā viduslaicīguma apdvesta koncertzāle ar koka soliem un koka rakstu rādošām sijām. Pēc tā Reformācijas laika ugunsgrēka tajā ir bijuši gan šķūņi, gan garāžas, gan vēl nez kas (nevar taču neizmantot tādus mūrus!), taču tikai 90ajos tā ir iztīrīta no figņas un pārklāta ar normālu, pilnvērtīgu jumtu. Baznīcai diemžēl vajag atsevišķu biļeti, jo cits īpašnieks, bet tāda nu ir dzīve. No šīs puses tiekam iekšā arī klostera dārzā ar milzīgu aku pa vidu (ūdens nav) un apskatam vēl dažas augstvelvjotas ejas. Baznīcā un klosterī ir sapulcēts liels daudzums akmens plākšņu – dažas bijušas uz apbedījumiem Katrīnas baznīcā, bet dažas – vienkārši pie turīgu ļaužu ēku durvīm, lai zina, kas te dzīvo. Kādu laiku tikt apbedītam Katrīnas baznīcā esot bijis varens gods.

Viena no pelēkajām dolomīta ejām beidzas gaišā krēmakrāsas gaitenī, un mēs attopamies Pētera un Paula katedrālē. Tā, starp citu, lai gan diezgan askētiski dizainēta, ir katoļu baznīca, jo 19. gs. sākumā Tallina bija nonākusi pie ticības brīvības un katoļiem bija piešķirta viena dominikāņu klostera mala, kur būvēt sev baznīcu. Interjeru veido lauztās arkas, balti, pelēki un krēmkrāsas toņi. Altārglezna ar Jaunavu Mariju. Altāra daļā griestus rotā zelta zvaignzītes. Skaisti, mierīgi un bez pārspīlējumiem.

Ārpusē es atraidu bukletiņu par pāvestu, taču paņemu vienu par katolicisma vēsturi Igaunijā, un tad mēs ar J. kādu brīdi spriežam, vai varētu būt, ka Katrīnas baznīcas mazais sānā esošais zvanu tornītis, kas esot daļēji sagaidījis mūsdienas, varētu būt inkorporēts kā viens no diviem šīs baznīcas plakanjumtu torņiem. Nezinām.

Izrādās, tepat netālu ir labi saglabātā viduslaiku tirgoņa ēkā ierīkots pilsētas muzejs, taču sākam gurt un nolemjam to apskatīt vēlāk. Tikai mazu gabaliņu tālāk ir arī lielā pareizticīgo katedrāle, taču par spīti tās liberālajiem ģērbšanās nosacījumiem (sievietēm galvu absegt nav obligāti), mēs tur iekšā neejam, jo man ir šorti. Apģērbšos nākamreiz garāk.

J. ir apnicis, ka mēs nekādi neejam gar vietām, kur pārdod ūdeni, tāpēc mēs nospraužam maršrutu slīpi pāri vecpilsētai uz tuvāko Rimi. Apmetam vienu līkumu ap protestu un pretprotestu pie Krievijas vēstniecības, un iznākam pret Tallinas rātsnamu. Mani tas vairs nepārsteidz, ka arī rātsnams ir gaiši pelēkā krāsā (man šī krāsa jau ir iepatikusies, tāda neuzbazīgi patīkama), taču mani sajūsmina tā tievais, garais tornis. Ēka vispār šķiet tāda kā mazliet augstāka kā gaidīts, mazliet citādi izvietotiem logiem – tā it kā kāds būtu paņēmis parastu rātsnamu un izstiepis mazliet uz augšu. Rimī turpat netālu vien ir, un lai gan vakars vēl nav nemaz tik vēls, saprotam, ka esam noguruši. Rātsnama tornī varot uzkāpt pa cik tur tiem eirikiem, bet mēs sarunājam to darīt citu dien. Laiks ēst un, galvenais, pasēdēt.

Netālu no Rātsnama ir viduslaiku restorāns Olde Hansa. Vienu reizi paejam tam garām, taču beigās turpat vien atgriežamies, jo tas ir tuvāk nekā tas, kuru J. uzmeklējis internetā. Viesmīļi tērgā viduslaiku stilā, saucot mūs par lordu un lēdiju, mūs pabrīdina ar plikām rokām neķert lasi, un piesola, ka rēķinu tūlīt izrakstīs mūki. Es ēdu ceptu lasi ar meža sēņu mērci, kur meža sēnes beidzot tiešām garšo kā sēnes, nevis kā gumija, es uzzinu, ka grūbas lieliski pass ar lazdu riekstiem, gaišais alus – ar kanēli, tumšais alus – ar cepeša garšvielām līdzīgam zālītēm, bet salāti jāmarinē ar safrānu. Manu sākotnējo žēlumu par aizņemto āra terasi nomaina sajūsma par telpu ar milzīgu karti pie sienas – tur ir gan Rīga, gan Revele, gan Maroka un Terra Incognita. Un, starp citu, ja ēd ne tikai rožu krēmu, bet arī uz tā esošās rožu ziedlapiņas, tad paliekot jauns un skaists.

Tallinas atvaļinājums, 1. diena. Pārvietojuma uzdevums.

2018-07-18 plkst. 23:58 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , ,

Ceļojumus, kuros jābrauc ar savu mašīnu, ir arī daudz vieglāk mežonīgi iekavēt – tieši tāpēc, ka it kā jau neko nevar nokavēt. Tomēr šoreiz mēs atbilstoši plānam apmēram vienpadsmitos no mājas arī izkustējām. Rīgu ir piemeklējusi tropiskā vasara ar tropiskām naktīm, lai vai ko tas arī nozīmētu vēl bez vājprāta karstuma, un mēs ar zināmām ilgām cerējām uz Tallinā solīto pāris grādu vēsāko laiku.

– Kur viņi visi brauc – darba dienas vidū?! – es brīnījos, lavierēdama pa nomācoši pilno Via Baltica.
– Mmmm, nu varbūt viņiem darbs tāds?

Dziesmu liste apgāja trīs apļus, mēs uzlikām vēl dažas dziesmu listes, un tad vēl dažas dziesmas, un tad beidzot tieši pirms Ainažiem J. nolūkotais krodziņš “Pļavas” bija klāt. Izkāpjot pirmais secinājums bija, ka ārā vēl jo projām ir karsti un briesmīgi un mašīnā bija labāk.

Krodziņš (un viesnīca) iekārtots jaukā, šķiet, nosacīti nesen renovētā vecmājā. Garā ēka ar tradicionālo divslīpu jumtu radīja zināmas aizdomas – ka tik te jau izsenis nav bijusi iebraucamā vieta. Skandināviski pelēcīgais, diezgan askētiskais iekštelpu dizains, kas it kā ārākrītoši, bet patiesībā atdzīvinoši bija papildinats ar pabanālām sirsniņām un šādiem tādiem vēl ķiņķēziņiem, momentā izpelnījās manu ievērību un mīlestību. J. pastā bija gandrīz tik pat daudz siera, kā mēs mājās liekam (un mēs liekam visu pasaules sieru), savukārt mana jēra kāja bija liela un mīksti izsutināta. Un biezajās sienās šķita tāds kā mazliet vēsāks. Ēdām un baudījām dzīvi. Un lai nebūtu uzreiz jāiet prom, paņēmām uz abiem vienu lavandas krēmu brulē. Izrādās, lavanda labi piestāv brulē krēmam!

Atgriežoties pie mašīnas, secinājām, ka tām mušām, kas maskējas par lapsenēm, bet nav lapsenes, laikam garšo pirms pāris dienām Rīgā uzklātais auto vasks – auto bija apsēdusi vairāk kā piedienīga deva šādu indivīdu.

Rīgā nebija sanācis nopirkt saules aizsargkrēmu, savukārt Ainaži neko nebija dzirdējuši par to, ka ziemeļos esot vēsāks. Tā nu pa ceļam uz molu iebraucām Topā pameklēt arī to (citējot J., bļ&ģ, Waze, kas tas par s**u līkumu, kur tu mūs ievedi?!). Ainaži, protams, nav aizsargkrēmu galvaspilsēta, dabūju atkal to pašu, kas man smird, bet ko nu daudz.

Taciņai, kas no tuvākās parkošanās vietas ved uz molu, ir uzlikta zīme “taka slēgta”, mēs likumpaklausīgi gājām atpakaļ uz otru taku. Kad tiekam līdz mola sākumgalam, kur akmeņi veido smuku, gludu klājumu, entuziasma mums ir daudz pat par spīti saulei. Mola vidū, kur akmeņi pajukuši, sāku apdomāt, kā nu būs atpakaļ tikšana, bet pašā galā mols beidzot kārtīgi iestiepjas jūrā, vējš plivina matus un nav īsti svarīgi, kā mēs tiksim atpakaļ.

J., tūlīt pēc atnākšanas: – Tagad mēs iesim atpakaļ?
Es: – Nē. Tagad es te apsēdīšos un atpūtīšos.

Izrādījās, ka J. atšķirībā no manis šo molu nekad nav redzējis, es kaut kad ļoti sen atpakaļ, maza būdama, biju. Tā nu viņš priecājās par to, kamēr es ar neviltotu interesi nopētīju no sev pazīstamās Saulkrastu jūrmalas tik ļoti atšķirīgās piejūras pļavas – nekādu priežu, bet pa pilnam niedru. Randu pļavas. Pēc visa spriežot, jūra paisuma laikā ieplūst tālu iekšzemē, taču pašlaik nepārtraukti mitrajās smiltiņās aug maza, jocīga zālīte un kaut kādas biezlapu puķītes. Un šiverē melnais miljons mārīšu. Šķita, ka citreiz gadā neesmu redzējusi tik daudz mārīšu kā te pāris stundās.

Lai tiktu atpakaļ, pagājām pa jūrmalu mazliet uz Rīgas pusi, un tad griezāmies uz pilsētu. Iznācām Ainažos tieši pie Jūrskolas muzeja. Tam priekšā izlikta mazītiņa bāciņa – tā ilgstoši rotājusi mola tālāko galu, taču 1986. gadā iegāzusies jūrā. Pēcāk izvejota un uzstādīta šeit pie muzeja. Blakus, vien daždesmit metrus tālāk redzama liela, bākai līdzīga mūra celtne, kurai tieši blakus zīme “privātīpašums”. Tā arī nesapratu, kas tas tāds. Taču redzējām arī pāris zemē ieaugušus metāla stabus ar dzelceļa apkalpes ierīču paliekām – kaut kādas lamapas vai virziena rādītāji. Sireāli, jo dzelceļa ta nav. Bet esot bijis – mazbānītis – pat uz mola.

Vēl es uzzināju, ka izkratīt jūrmalas smiltis no vaļējo purngalu kompresijas zeķēm (kāds idiots dažas dienas pirms ceļojuma samocīja potīti) nav tik traki, kā sākumā likās.

Pēc Ainažu pannas mašīnas kondicionieris bija dieva svētība, tomēr attālums no Ainažiem līdz Tallinai šķita vājprātīgi garš.

– Nu gan ceļš, es te zāģēju uz simtu, un sajūta, it kā es te stāvētu…
– Pag, ko, nopietni?! man šķita, Tu ap sešdesmit čunčini…
– Nop.

Pēc tam, kad bijām pārliecinājušies, ka J. telefonā nav pieglabāts pietiekami daudz uzmundrinošas Gogol Bordello mūzikas, mēs tomēr nokļuvām Talinā. Gandrīz viss ceļš līdz viesnīcai bija vienkāršs un nepārprotams, bet, jau gandrīz klāt esot, es nepamanīju vienu apli – tur bija jābrauc iekšā, bet es pa malu izbraucu pirmajā izejā ārā. Waze, izpalīdzīgs mākslīgais intelekts būdams, ieveda mani apgriezties sānieliņā… Un es sazinkā attapos rullējot augšā milzīga universālveikala (Vira Kesku) autostāvvietā. Aizbraucu tur – šlagbomis priekšā, šķiet, jāmaksā. Iekritām apjukumā, izkritām no apjukuma, bet nu, citas iespējas nav, spiežam šlagbomja pogu, kas nu būs. Dabūjām biļeti, apmetām loku, atradām izeju, atdevām biļeti otram šlagbomim, tas mums pateica “laimīgu ceļu” un prom bijām. Nezinu, vai viņiem ir pirmā stunda par brīvu, vai arī speciālgadījums tādiem lohiem kā man, bet tā nu mēs neko nemaksājām.

Pēc tam izrādījās, ka J. nav dabūjis pareizo Waze punktu, un esam drusku blakus. Bet rajons tāds ar milzīgām ielām, apļiem un iepirkšanās centriem. Katrs lieki nobrauktais metrs nozīmē kārtīgu pirueti, lai tiktu atpakaļ. Nočortojos, un braucam. Nepaiet ne pāris krustojumi, kad dienas nogurums uzvar labāko mūsos:
– Tev jābrauc te taisni!
– Šī josla ved pa labi, tad man jābrauc blakus joslā, lai būtu taisni!
– Nē, Tev jābruc te taisni!!!
– Nolādēts, TE nevar TAISNI!!!

Apmainamies ar austrumu spēkavārdiem, es nepieklājīgi vēlu pirms krustojuma pārkārtojos citā joslā (šķiet, ne tur, kur J. mani sūtīja), un sazinkā es attopos kaut kādā Europark autostāvietā. Nekas nav skaidrs, bet vismaz var karti apskatīties. Izrādās, tepat blakus jābūt. Labi, mums nebūtu jāstāv šajā stāvvietā, bet… Jācer vienkārši, ka neuzliks sodu tuvāko 10 minūšu laikā.

Jep, viesnīca tiešām ir blakus mājā. Bet ar apsolīto autostāvvietu viņi mani ir uzmetuši, viņiem visas vietas ir pilnas, jo te ir sasodīts pilsētas centrs un visur viss ir par maksu, tāpēc es vienkārši aizeju, atrodu Europark automātu un iedodu viņam 10 eiro par tuvāko diennakti. Patiesībā nav nemaz tik slikti, viesnīca par to pašu prasītu 8 eiro. Un man vairs nekur nav jābrauc. Āmen.

J. paņem čemodānu, un mēs ieveļamies savā istabiņā. Tā ir maza, ļoti maza un tajā nav koncioniera, jo es pavasarī neiedomājos, ka tas varētu būt svarīgi. Bet J. ir sajūsmā par smieklīgo pusotrajā stāvā novietoto gultu, es iztempju puslitru ūdens un stress ir beidzies. Atvaļinājums.

Turklāt mums ir duša. Kas gan tropiskajos ziemeļos ar 30 grādīgām dienām var būt labāks par dušu numuriņā?!

Uz Tallinu, gandrīz ar plānu

2018-07-18 plkst. 22:51 | Publicēts 2018-07 Igaunija, Ceļojumi, Ceļojumu metainformācija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , ,

– Davai, aizbraucam kaut kur tikai divatā un tieši atpūsties!

Tā mēs ziemā sākām prātuļot par vasaras ceļojumu. Tā kā mēnesis bija nosprausts jau ļoti laicīgi, ar zināmām sirdsāpēm finansējuma trūkuma dēļ nācās atmest Oslo – pasaulē dārgākās pilsētas skaistais centra piejūras dzīvoklis vienkārši nebija mums pa kabatai pašā tūrisma sezonas vidū. Nolēmām to apmeklēt kādu citu gadu septembrī vai maijā, un piezemējām savus mērķus – būs autobrauciens uz Tallinu.

– Ko mums vajag līdzi, ko mēs gribam apskatīt? – ceļojuma plāna izstrāde miljona svarīgāku darbu dēļ tika atlikta un atlikta, līdz pēdējā vakarā, mēģinot kaut ko iekrāmēt čemodānā līdzi, man šķita, ka nu jau kā tāds politikas tēls nezinu, ne kas es esmu, ne kur es esmu, nedz arī kas ir mani vecāki. Beigu galā čemodānā tika samestas apakšbikses, peldkostīmi, dvielis un termokrūzes (ja nu var dabūt saldējuma kokteiļus kaut kur līdzņemšanai), bet pirmās ceļojuma dienas plānu es vienkāršoju, uzgrūžot vīram uzgūglēt, kur pa ceļam uz Tallinu var paēst.
Klik, klik, klik… – Mmm, ko Tu saki par Ainažiem? Te ir tāds restorāns “Pļavas”.
– Jā, labi, pie viena varam paieties pa molu, lai ir pastaga pa vidu, lai nav tikai stundām ilgi jāzāģē uz pasaules galu.

Hamburga: [4, …]

2017-01-02 plkst. 14:25 | Publicēts 2016-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , ,

Pēdējā diena bija īsāka, turklāt mēs paņēmām garāku pusdienlaiku, lai nopirktu vēl mazliet suvenīru. I. kā parasti palika paklausīties vēl kādu lekciju, mēs aizgājām pārbaudīt, ko vēl esam aizmirsuši nopirkt gada tirgū. Izsiekalojos pie skaistajiem zīda lakatiem, bet saņēmos un nenopirku – man jau divi ir, turklāt šķiet, ka esmu pakāpeniski izpirkusi vissmukākās krāsu kombinācijas. J. nepdomīgi pajautāja man, ko es vēlēšos, lai man uzdāvina nākamajā svinamajā gadījumā, un tā nu es tiku pie glītas sudraba ķirzakas.

Pēc kongresa noslēguma gājām trijatā ēst suši. Sushi Circle, kur pāris dienas atpakaļ atklājām “ēd cik lien” piedāvājumu pa 20 eiro, bija pārslānīts ar citiem tik pat attapīgiem cilvēkiem, kas arī domāja, ka tas ir labs piedāvājums, tāpēc aizgājām blakus uz otru suši vietu. Arī šeit tika izmantota slīdošā lente, kas gar degunu vizina suši šķīvīšus. Mans iekšējais bērns, protams, priecājas. Sanāca drusku dārgāk, kā tad, ja būtu tikuši uz Sushi Circle, bet nu visu nevar gribēt. I. izklaidējās, mēģinot izlasīt uzrakstus uz pavāru cepurītēm (japāņu rakstu zīmes), un sūdzējās, ka īsti nekas jēdzīgs nesanākot. Sākumā esot “suši”, bet tālāk kaut kas jokains. Es ierosināju, ka varbūt “factory” transliterācija, jo vietu sauc “Sushi Factory”. Viņš atzina to par ticamu risinājumu, piebilstot, ka viena no zilbēm esot tik šausmīgi stilizēta, ka jūkot ar kādu citu. Nav pārsteidzoši, pilna pasaule ar par daudz stilizētām austrumu rakstu zīmēm.

Vakarā temperatūra no gandrīz 10 grādiem bija nokritusies uz nulli, un savās it kā ļoti praktiskajās rudens drēbēs es ļoti salu. Atmetām tūrisma plānus un gājām uz viesnīcu ar mērķi izgulēties – lidmašīna nākamajā rītā septiņos, kamēr vēl tiks līdz lidostai… un atgriežoties Rīgā, būs jāspēj kaut formāli piedalīties Jaungada sagaidīšanā…

J. aizmiga uzreiz, es paliku nomodā parakstīt un padarboties ar savu “elektronisko sadzīvi”. Ap divpadsmitiem ar I. saskatījāmies, ka šitā lieta ne sevišķi labi strādā – ja pierasts iet gulēt divos, tad aizmigt tā, lai celtos četros un justos labi, nav nieka lieta…

No rīta mūs iztrollēja metro biļešu automāts – vispirms es ielidoju uz to, ka nemācēju atrast biļetes uz lidostu, tāpēc ka skārienjūtīgajam ekrānam bija diezgan liela nobīde – spiežot Flughafen, nemanāmi nospiedās cita poga un es nesapratu, kāpēc man uzbāžas ar biļeti uz kaut kādu pilnīgi citu Vācijas vietu. Ja pareizi uztvēru, tas pats automāts pārdod biļetes arī uz mazpilsētām vismaz tuvākajā apkaimē. Kad tiku pie biļetes (izrādās, tā bija dārgāka, nekā tā, ko nopirkām braucot no lidostas uz centru), izrādījās, ka automāts neņem kartes. Un tad automāts neņēma vienu no maniem piecīšiem – pārāk saņurcīts. Labi, ka I. vēl bija dažas jaunas un gludas banknotes. Bet nu, mēs braucām ar nākamo reisu, nevis sākotnēji plānoto. Lidostā atkal bijām tik agri, ka netiku parādīt džekiem balkonu, no kura var skatīties ligmašīnas.

Lidojumā uz Frankfurti biļešu sistēma bija dāsni ielikusi mani tajā lidmašīnas pusē, kur var saullēktu redzēt. Krāsas, kā parasti, dievīgas, kad uz melnām debesīm pakāpeniski iezīmējas arvien spilgtāka ausma. Īsi pirms nolaišanās virs mākoņiem parādījās arī ugunīga saules maliņa, mazmazītiņa. Skatos un gaidu, nu, tūlīt nāks, tūlīt būs liela! Un tad lidmašīna sāk nolaisties un tā pati maliņa pazūd aiz mākoņiem atkal. Sireāla sajūta, gandrīz kā saullēkts atpakaļgaitā.

Frankfurtē bija bieza migla, kaut cirvi var pakārt, un visu lidlauku klāja sīka, lidojoša sniedziņa kārta. Es tādā laikā ar auto braukt negribētu, bet mums reisi pat neaizkavējās. Vienīgi pirms celšanās lidmašīnas tika kārtīgi novemtas ar oranžu pretapledošanas līdzekli.

Frankfurtē vairs nav bezmaksas kafijas automātu, bet es atradu ļoti glītu blociņu, ko jau sen meklēju kādai dāvanai. Digitālais laikmets ij netaisās izdzēst nedz cilvēku vēlmi pazīmēt un paķēpāties, nedz valdzinājumu pret skaistām lietām.

Auksts. Īstajā brīdī atgriezos Latvijā pie sava ziemas mēteļa.

Hamburga man pirmajos gados īsti nepatika – vienmēr braucot ziemas vidū, tā šķita pelēka, slapja un tumša. Bet nekādīgi nevar noliegt, ka gaismiņas izkārt uz Ziemassvētkiem viņi māk. Naktī ejot pāri abus Alsterus atdalošajam tiltiem, vecpilsēta mirdz kā izgaismots dārgakmens tumsā. Staigājot pa vecpilsētas ielām,, daudzas ir burtiski piekārtas ar gaismiņu jūru – starp ēkām novelk troses, no kurām uz leju karājas vadi, uz kuriem ik pa gabaliņam ir maza gaismiņa un tā daudz, daudz.

Mazā Alstera vidū ir Ziemassvētku egle. Pagāja krietns brīdis, kamēr kārtīgi aizdomājos līdz tam, ka tai ir divi gaismiņu komplekti, kas tiek pa laikam pārslēgti – tā ir ietīta dzeltenu gaismiņu tīklā, ko redzēju dažos vakaros, un tajā ir sakarinātas zilbaltas krītošo lāsīšu gaismas, ko redzēju pārējos vakaros. Citur laikam neesmu redzējusi, ka egles gaismas mainītu garos intervālos, nevis slēgtu iekšā visas reizē vai mainītu ar īsiem, uzreiz redzamiem intervāliem.

Kongresa sākuma un beigu pasākumos tika aktīvi izmantoti lidmašīnu joki – bija gan frāze par to, ka šajā zālē ir 16 avārijas izejas, 4 tur, 8 tur un pa divām tur un tur, gan frāze, ka mazticamajā gadījumā, ja nu pazūd interneta savienojums, tad no augšas automātiski nokritīšot ethernet kabeļi. Tā kā lielais vairums apmeklētāju vismaz reizi mūžā bija izmantojuši aviopārvadājumus (piemēram, lai nokļūtu uz šo pasākumu), tad līdzība ar drošības instrukcijām (un stjuartu žestiem, kas tās pavada) iesvilnīja zāli plašā smieklu vētrā. Bija arī joki par laika ceļotāju Doktoru, kas ieradies dažus kongresus par ātru. Bija pat zilā telefonbūdiņa!

Hamburga: [2; 3]

2016-12-30 plkst. 02:43 | Publicēts 2016-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas:

Otrajā dienā atkal paņēmām garāku pusdienlaiku – vispirms trijatā aizgājām paēst. Atkal trāpījām uz itāļu restorānu, bet šoreiz bija par daudz tomātu – ne tikai man, bet arī J. I., kā parasti, ēda “kavaī” picu. Pēc pusdienām I. aizgāja pa taisno atpakaļ, mēs izmetām līkumu gar Mazo Alsteru un tad iemaldījāmies kaut kādās jauki izgaismotās veikalu ielās. Vācu marcipāns Vācijā, kas to būtu domājis, tomēr ir lētāks nekā Rīgā – nopirkām vienu izlasi, ko mājās izēsties. Un jau pierastos augļu keksus. Jo augļu keksi ir lieliski. Un, pērkot četrus, piektais nāca par brīvu.

Vakarā kopā ar citiem latviešiem gājām uz Rīperbāņa ķīniešu restorānu. Džeki gāja mežonīgi ātri, es nepārtraukti no viņiem atpaliku par spīti tam, ka es viņiem rādīju ceļu. Pēc paēšanas es pārliecināju savus istabas biedrus iet uz ostu, pārējie aizgāja atpakaļ uz kongresu centru. Santpauli doki ir galīgi netālu no Rīperbāņa, bet galīgi uz otru pusi nekā viesnīca. Ostā pa pilnam gaismiņu, vēsturiskā piedoku ēka + katrs tālumā esošais ceļamkrāns izgaismots, bet džeki sākumā izskatījās ne ļoti imponēti. Aizgājām līdz vecajam Elbas tunelim, kas ļoti patika J.

Un tad gājām atpakaļ… Pa ceļam I. ieteica, ka tā kā nakts ir silta (10 grādi) un mums ir jakas, mēs varētu tepat uz asfalta likties pagulēt. Ja pareizi atceros, viņš to ieteica vairākkārt, jo izrādījās, ka no viesnīcas esam atpļekojuši prom vairāk kā 3 kilometrus. Pa ceļam nejauši pārliecinājāmies, ka Nikolaja baznīca ir visa iemūrēta stalažās un apslēpta vēl vairāk kā pirms diviem gadiem. Mani un J. apbēdināja, ka I. neredzēs viņu, bet pašam I. bija pilnīgi vienalga – viņš gribēja ātrāk uz viesnīcu un gulēt. Tā kā kongresā lekcijas beidzās vēlu, tad ar šo jauko pastaidziņu viesnīcā bijām divos vai trijos (neatceros, kurā pulkstenī redzēju skaitli 3 – tajā, kas rāda vietējo laiku, vai tajā, kas Rīgas).

Brokastis viesnīcā ir garlaicīgas bez gala – omlete un maizītes. Nu, vismaz I. garšo. Viesnīca pati uz līdz šim Vācijas lielpilsētās redzēto trīs zvaigžņu fona ir pat tāda kā skaista – mūsu istabā taisno, garlaicīgo, pelēkbrūno interjeru atsvaidzina sarkanīgs panelis pie gultas un stikla fotogrāfija ar orhidejām pie sienas. Nav nekāds dizaina kalnagals, bet salīdzinot ar citām Hamburgas un Berlīnes viesnīcām, kur esmu nakšņojusi – krāšņuma kalnagals. Viesnīcas internets gan ir depresīvs – nepietiek ar drausmīgām pieejas metodēm (web datu plūsmas pārķeršana un pārvirzīšana uz tikai vāciski esošu autentifikācijas lapu), tas vēl ir arī nestabils.

Trešā diena sākās ar kuriozu. Iepriekšējā vakarā, gulēt ejot, I. lūdza, lai neliekam modinātāju agrāk par desmitiem. Nu labi, vēls un tā – prasība celties pēdējā brīdī bija gana loģiska. No rīta mūs pamodināja uzstājīga klauvēšanās pie durvīm bez bez piecpadsmit desmitos. Droši vien istabas uzkopšana, vajadzēja izkārt zīmīti, es padomāju un centos ignorēt nomācošo troksni. Aizdomīgā kārtā klauvēšana nedz rimās, nedz arī kļuva uzstājīgāka, tikai vienā ritmā turpinājās atkal un atkal, līdz J. piecēlās un aizgāja to izmeklēt. Pārsteigums, bet tur bija I. – svaigi pabrokastojis un atnācis mums pavēstīt, ka mēs kavējam kongresu! Pēc mulsas un miegainas skaidrošanās atklājās, ka pulkstenis, pēc kā I. ir izdarījis šo secinājumu, nedzīvo vietējā laika zonā, un nekas vēl kavēts netiek.

Vakarā kopā ar citiem latviešiem it kā taisījāmies dzert alu, bet piezagās mežonīgs nogurums un, ejot gar viesnīcu, mēs viņā vienkārši palikām. Kongresā, kā parasti, ir par daudz iespaidu, par daudz interesantā, par maz laika dzirdēto sagremot vai vienkārši izgulēties. Pat ar visu to, ka šoreiz mazāk staigājam pa pilsētu, jo galvenos objektus esmu J. jau rādījusi, bet I. tie ne sevišķi interesē, nogurums piezogas daudz par strauju. Tad es vēl sajaucu dienas – vairākas minutes centos J. iestāstīt, ka ir tikai kongresa otrā diena, lai gan patiesībā ir jau trešā.

Lai vispārējo putru vēl vairāk uzputrotu, mēs ar I. jau vairākkārt esam viens otram mēģinājuši pastāstīt, kas bija lekcijā, kur otrs jau ir bijis. Tā sanāk tāpēc, ka es, ja iespējams, sēžu aizmugurē, kur ir pieejamas rozetes manam vājbaterijotajam datoram, savukārt, I. sēž priekšā, lai labāk redzētu, citādi acis nogurstot.

Hamburga: [0; 1]

2016-12-30 plkst. 02:23 | Publicēts 2016-12 Vācija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas:

Šoreiz ceļojam trijatā. Visi iepriekš esam ir ceļojuši, bet nekad vēl – visi kopā.

Vakarā pēc ielidošanas plānus iet uz Rīperbāni paskatīties rotaļlietas Eifeļa formā un ēst ķīniešu ēstuvē izjauca lietus – pusotru kvartālu no kongresu centra bijām samirkuši tā, ka bikses slapjas vismaz līdz pusei. Atmetām domu par sarkanajām gaismiņām un devāmies uz Kolonādi meklēt Leopoldu – restorānu, ko atklāju pirms pāris gadiem. Leopoldu neatradām – ielas galā atklājās, ka Leopolds ir kļuvis par itāļu picēriju. Vaļā bija, ēdiens bija padārgs, bet mīlīgs un man pat neuzbruka tomātu mērce.

Nosecinājām, ka viesnīca maksājā 3 cilvēkiem kā 2 cilvēku numurs, tāpēc, ka pēc lieluma un visa tas ir 2 cilvēku numurs ar sazinkā iebāztu vēl vienu gultu.

Nākamajā dienā, kongresa pusdienlaikā kopā ar J. izmetām iepirkšanās līkumu. Gadatirgū viss ir kā parasti, plus vēl tur pārdod lielus, ļoti garšīgus un viegli lobāmus ēdamos kastaņus. Kā katru gadu, var redzēt gan to pašu keksu pārdevēju, gan to pašu austrumu lakatu pārdevēju, gan krāsainās koka rotas. J. tika pie somas un nopirka man mazu šokolādes fotoaparātiņu. Jo man tak vajagot tādu mazu, mīlīgu fotoaparātiņu! Tuvējā iepirkšanās centrā konstatēju, ka, lai gan šeit mani iemīļotie vācu zābaki ir nopērkami mazliet lētāk, piedāvājumā ir tikai rudens zābaki. Ziemas (ar biezo iekšpusi) nav. Nu labi, ko var gribēt no pilsētas, kur Ziemassvētkos ir +10 grādi. Atpakaļ nākot tajā pašā kolonādē nejauši atklājām Sushi Circle – suši ēdnīcu, kur pēc četriem ir all-you-can-eat piedāvājums visādiem niekiem, kas uz maziem šķīvīšiem brauc pa leti gar degunu. Piedāvājumā ne tikai suši, bet arī sīki saldumi un jocīgi salātiņi. Padārgi, bet pieēdāmies līki.

Vakarā pašķīrāmies – es taisījos izmest mazu līkumu pa kongresu centru un tad iet uz viesnīcu, kamēr abi džeki gribēja apmeklēt vēl vienu semināriņu. Pa kongresu centru nostaigājos krietni ilgi, pa brīdim pabrīnīdamās, kāpēc viņiem tā nodarbība tik ilgi. Beigās man apnika, gāju vien uz viesnīcu viena, par spīti aizdomām, ka viņiem tak sen būtu jābūt beigušiem un man zvanījušiem… Čatā arī nekādu ziņu nav… Viesnīcā, sev par pārsteigumu, atradu džekus sēžam pie iestabiņas durvīm. Man kabatā bija palikusi kartona kartīte ar istabas numuru, kas tiek lietota, lai paprasītu istabiņas atslēgu viesnīcas reģistratūrā. Puišiem nebija ienācis prātā mēģināt paprasīt atslēgu vienkārši tāpat, bez kartītes.

Kaut kur kongresā, šķiet bērnu stūrī, redzēju apmēram trīsgadīgu meitenīti, kam gādīgie vecāki bija uz muguras uzlīmējuši lielu lapu celtniecības līmlentei līdzīga materiāla, uz kura bija rakstīts 4-ciparu iekšējais telefons – ja nu mīļumiņš pamanās pazust, lai visi zina, kā sazvanīt vecākus. Meitene, skaļi bļurkšķinādama, brauca ar kaut kādu bērnu mašīnīti un nelikās apkārt notiekošā traucēta.

Nākošā lapa »

WordPress.com blogs.
Entries un komentāri feeds.