Pa ceļam Vīnē

2018-09-13 plkst. 12:37 | Publicēts 2018-09-Čehija&Austrija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , , , ,

Lidojumi no Rīgas uz Brno bija dārgi, tāpēc sākām skatīties arī vilcienu satiksmi. Blakus valstī esošā Vīne ir kilometros tuvāk Brno nekā tajā pašā valstī esošā Prāga, turklāt biļešu pirkšanas brīdī lidojums uz Vīni bija mazliet lētāks. Un vilciens vispār maksāja smiekla naudu – zem 10 eiro. Varbūt savu lomu nospēlēja tas, ka kopš 2004. gada es tā arī Vīnē nebiju atgriezusies. Lai vai kā, vieglu roku tika nopirkts lidojums uz Vīni pirmdienas rītā, bet vilciens uz Brno pirmdienas vakarā, pa vidu atstājot kādas 8-9h dažādām darbībām Vīnē.

Rīta lidojums mūs bija piespiedis celties pilnīgi nepierastos piecos no rīta un, kā skolas laikā teica, ģimenes apstākļu dēļ, man iepriekš nebija sanācis papētīt neko, pilnīgi neko, ko mēs varētu Vīnē paskatīties. Turklāt vēl arī gulēt iets bija pavēlu. Vīnes lidostā ar mazliet vates pilnu galvu savācām čemodānu, un, neatraduši lētāku variantu, samaksājām 12 eiro CAT ātrvilcienam, lai nokļūtu centrā. Jā, tikt no Vīnes lidostas uz centru ir dārgāk nekā no Vīnes centra uz Brno. CAT reklāmstendos es savācu pāris kartītes, viena bija tāda ritīgi bērnišķīga, tikai ar pašām lielākajām ielām un bildītēm objektu vietā. Braucot vilcienā blenžu kartītē un mēģinu atcerēties, ko es kādreiz esmu zinājusi par Vīni. No vecā brauciena ataust atmiņā Stefana katedrāle, Hofburgas pils un Šēnbrunnas pils dārzi. Šēnbrunna nav kājām saejama, palieku pie domas, ka varbūt var paskatīties Stefandomu un Hofburgu.

No CAT izkāpām Vīnes centra stacijā (Mitte), bet Brno vilciens atiet no Hbf, tas ir galvenās stacijas, kas ir cita stacija kādus 2km no šejienes. 2km dēļ nešķiet adekvāti pētīt pilsētas sabiedrisko transportu – nolemjam, ka tagad noliksim čemodānu paglabāties, tad paskatīsimies Iekšvīni, tad paņemsim čemodānu atpakaļ un tad vakarā iesim uz Hbf. Atrodam kaut kādu mazā gaitenītī nobēdzinātu kaktu, kur ir bagāžas glabātuves, un aidā pilsētas dzīvē.

Jau izejot no Mites, ir redzams Stefandoma tornis, tāpēc es uzgrūžu J. pienākumu atcerēties, kur ir mūsu čemodāns, un mēs stūrējam pilsētas centrā iekšā. Ejot pāri kaut kādam pažuvušam kanālam es skaļi filozofēju, ka Vīne kaut kā mazliet smird pēc zirgu kakām, nez kāpēc tā. Pēc pāris neplānotām novirzēm veikalos (vienā mēs nopirkām tēju ar nosaukumu Happiness is hard metal, laime ir smagais metāls) mēs nokļūstam pie Doma. Krāsainais kārniņu jumts sajūsmina J., un es stāstu, ka tas ir pēc Otrā pasaules kara atjaunots par iedzīvotāju ziedojumiem. Es piebilstu, ka es neatceros, bet ka jūtos ko tādu dzirdējusi. Es vēl jo projām neatceros. Ieejam iekšā. Gotika kā jau daždien gotika – skaista, cakaina un savā ziņā neaptverama – ka cilvēki vispār to kaut kādā brīdī ir dabūjuši gatavu. Ar visām tām detaļām. Es tikai daudz, daudz vēlāk sāku aizdomāties, ka, iespējams, visas tās pelēkās cakas kādreiz ir bijušas gaišākas – ja ne baltas, tad varbūt vismaz pelēkas…

Tālāk aizejam līz Hofburgai. Zālājā pie pils sēdēt vairs nav atļauts un ēkā ar milzīgo kupolu vairs nespēlē čellists, bet tā citādi milzīgais ēku masīvs pamazām sāk savietoties ar manām miglainajām, 14 gadus vecajām atmiņām. Es pēkšņi atceros stāstu, ka rekur šim puslokam pretīm Francis Jozefs esot gribējis simetriski uzcelt otru, bet karš patraucējis. Vai tas bija Francis Jozefs? Bet nu mēs zinām, kāpēc ož pēc zirgu sūdiem – laukumā pie Hofburgas tusē vairāk kā desmit divjūgi ar tīri glītām karietēm. Kādā brīdī nopētam cenas – kārdinoši, bet 20 minūtes maksā 55 eiro, un J. norāda, ka tas ir pārspīlēti.

Nosecinām, ka nav baigi tālu, un ejam uz  Vīnes secesiju – modernās mākslas muzeju, pa ceļam izpīpējot, ka šitās rotātās taisnstūrformas ēkas ar kupolu vidū nav vis nekādas baznīcas, tie ir muzeji. Vīnē vispār ir ļoti daudz muzeju un izstāžu galeriju, nespējām visus saskaitīt. Laiks kļuvis tik karsts, ka ejot uz Secesiju, varen rūpīgi izvēlamies ielas ēnas puses. Es mazliet nožēloju, ka nezvilku kleitu vai šortus.

Vīnes secesija J. atstāj diezgan vienaldzīgu, bet es nopriecājos – balta ēka, tīras, taisnas līnijas, viss taisnos leņķos, maz (Vīnes standartiem) rotājumu, un tam kontrastā uz jumta ir uzsvars – milzīgs, perfekti apaļš zelta āmulis. Kaut kādu iemeslu dēļ tā ēka man ļoti patīk. Atstāstu leģendu, ka dizains bijis plānots ar zemtekstu, ka modernā māksla aug uz klasiskās kā āmulis uz koka.

Gribas ēst. J. ir operējis, operējis ar karti un piedāvā pāris iespējas, kur ēst. Tuvākā ir netālu no Operas. Viņš raizējas, ka būs dārgi, es saku, ka var tak pa ceļam paskatīties. Ejam. Vairākās vietās luksaforos ir nevis viens cilvēciņš, bet divi, rokās sadevušies. Priecājamies ar J., ka viņiem luksaforā tad nav vientuļi.

Kājas krīt nost un restorāns pie Operas patiesībā ir alus vieta, kas kolekcionē visas pasaules alus. Ēdam katrs pa milzīgai štricelei, manējā ir pildīta, viņam vienkārši. Es gribu štriceli arī, bet man vairs nav vēderā vietas. Griesti ir rotāti ar milzīgu paneli, kas no vienas vietas noklāts ar alus palikņiem. Par spīti haotiskajam dizainam, vieta patiesībā ir mierīga un omulīga. Varbūt brūnie krēsli palīdz.

Uzmetam aci operai, es mēģinu atcerēties skumjo stāstu par operas arhitektiem (imperators teica, ka opera sanākusi ne sevišķi, viens no arhitektiem pakāries, imperators bijis ļoti apbēdināts un turpmāk par visiem jaunajiem mākslas priekšmetiem teicis standartfrāzi “ļoti skaisti, man patīk”, lai vēl kāds nepakaras) un to, ka tā ir karā sabumbota un atjaunota. Tālāk nolemjam iet uz Rātsnamu paskatīties. Tas ir vecpilsētas otrā pusē, jo mēs nemākam plānot lietu aplūkošanu secīgi. No otras puses, tas paver iespēju vēlreiz noiet gar Hofburgu un ieiet pāris baznīcās. Pa ceļam ievērojam, ka parlamenta ēku laikam restaurē.

Stūrējot cauri vecpilsētai, paskatamies, ka pie Hofburgas laukuma vidū ir glīti norobežots drupu atsegums – kaut kas krietni vecāks par imperiālajiem krāšņumiem visapkārt. Ieejam Mihaela baznīcā – no ārpuses tāda balta un ne ļoti cakaina, bet iekšpusē mani pārsteidza un iepriecināja altārdaļa – aiz altāra ir divi lieli logi un sienu, griestu daļa ap tiem ir rotāta ar visnotaļ dzīvīgiem eņģeļiem kas ciļnu veidā sniedzas ārā no sienas. Pelēks ar zeltu, pieņemu, ka kādreiz bija balts. Mihaēla baznīcā nosēžam krietnu brīdi, jo pēkšņi sāk spēlēt ērģeles – mēs klausamies un atpūšamies, ir jauki.

Iznākot ārā, Hofburgas laukums šķiet vājprātīgi, neptverami žilbinoši balts, un no visa tā baltuma vēl atspīd arī superspoža saule. Ierosinu, ka mēs varētu paskatīties uz to jocīgo baznīcu ar taisno torņa virsu. Mūsu ne sevišķi attīstītās vācu valodas spējas nocīnas ar uzrakstu kartē, un mēs tā arī netiekam skaidrībā, kas tā par “minoritāšu baznīcu”. Vēlāk izlasu, ka tā ir franciskāņu mūku minorītu ordeņa baznīca. Kad pienākam tuvāk, secinām, ka šis gan jau ir viens no tiem stāstiem – kaut kas sabruka, piebūvējām vēlāk kaut ko vietā – gala fasādē torņa augšdaļa un trijstūris vienā pusē zem jumta izskatās nu pavisam citādāks nekā visa pārējā baznīca. Iekšā ir skaistās, pelēkās, bezgalīgi garās kolonnas, lauztās arkas un tā… Un pie vienas sienas ir mīlzīga Da Vinči Vakarēdiena kopija mozaika. Vēlāk internetā izlasu, ka tā ir vienliela kopija, ko pasūtījis Napoleons, tā pabeigta pēc viņa sakāves un tad kādu brīdi nav bijis skaidrs, kur to likt.

Vēl pa ceļam uz Rātsnamu mēs ieejam Tautas parkā. Tur ir ļoti skaistas puķes, daudz rožu, ģeometriski izcirpti krūmiņi un ļoti karsts. J. ir mazliet vīlies, ka Tēzeja templī paša Tēzeja nemaz nav. Savukārt krūmos paslēptā glītā japāņu stila mājiņa ir tualete – ļoti gaumīgi noformēts, lai nečakarē parka dizainu. Turpat netālu jau arī ir Rātsnama parks – tas ir lielāks, bezliet mazāk izcakots, bet arī ļoti dekoratīvs. Pafotogrāfējam rātsnamu (mm, gotika, gotika, cakas un kruzuļi), pavērojam, kā laukumā rātsnama priekšā tiek uztādīts Rinkolli cirks, un visbeidzot atkrītam uz soliņiem, kuri te ir vienlaidu līnijā gar daudzām celiņu malām, un domājam, ko darīt tālāk. Kādu laiku sēžam, līdz J. nolemj doties pameklēt, kur var dabūt dzeramo ūdeni. Es izmantoju atstātās somiņas par spilveniem un iekārtojos soliņā atpūsties.

Pēc atpūtas pauzes mēs mazliet paejamies uz Votiva katedrāles pusi, uztaisam pāris bildes, bet īsti līdz tai neaizejam – torņi ir ārkārtīgi grezni, bet mēs esam noguruši un pamazām ir jātaisās atpakaļ uz staciju pusi. Turklāt man ir sajūta, ka man jau vienai dienai baznīcu pietrūkst. Filozofējam, vai varētu aiziet uz cirku pēc nedēļas…

Atpakaļceļā redzam Hofburgu vēlreiz, jo tā mūždien sanāk visam pa vidu. Vienā teikumā šķiet, ka Vīne ir daudz baltas mājas ar apaļīgām skulptūrām un gotisku baznīcu iespraudumiem. Es kādā brīdī ieminos J., ka vai viņš apzinās, ka mēs staigājam pa Komisāra Rekša vietām. Viņš sasmejas – ou, jā, tiešām, tā sanāk! Sajūta, ka nav nemaz tik daudz laika kāpj, un mēs ejam arvien ātrāk. Stacijā savācam čemodānu un desojam tos divus kilometrus uz otru staciju, kā nu GPS mūs ved. J. mierina, ka pa vidu būs parks, tur būs patīkamāk iet.

Kad pienākam parkam tuvāk, es aizrādu J., ka, spriežot pēc zīmēm, tas ir universitātes botāniskais dārzs, nevis vienkārši parks. Nočekojam, ka līdz slēgšanai ir vēl 20 minūtes, un mēs varam paspēt iziet tam cauri. Diemžēl ne ļoti tālu no ieejas asfaltēto ceļu aizstāj mazu, kustīgu akmentiņu ceļš, kas lien manās zandalēs un liek čemodānu nest rokā. Eh. Labi. Es pat spēju atzīmēt, ka vai kāds te interesants bambuss, un, ka atpakaļceļā pēc nedēļas mēs varētu paskatīties sīkāk.

Divām trešdaļām esam cauri tikuši un tad mums nāk pretīm vīrs ar megafonu. Parks slēgts, ejiet atpakaļ, tajā pusē iziet ārā nevar. Nu, pie velna, pie velna, pie velna! Mums ir vilciens, mēs esam noguruši un mums nav ne jausmas, kā apiet apkārt, ja nafigators tiepīgi sūta caur slēgtu parku! Bet neko darīt nevar, ir jāiet atpakaļ. Kaut kur pa vidu mūs pārķer viena tante, kas norāda uz sānu izeju, ka uz staciju tur būs tuvāk. Attopamies izgājuši Belvederes pils priekšā. Emm, nu labi. Mums nav daudz laika tūristot, es ātri uzklikšķinu vienu bildi ar gaišu, barokālu pili, kam priekšā ir milzīgs, regulāras formas dīķis ar gludu, gludu ūdens virsmu un mēs ripojam tālāk. Jo te beidzot čemodānu var atkal ripināt. GPS attopas un vairs nedzen mūs botāniskajā dārzā.

Vēl pēc tada gabala esam izbriduši stikla biroju ēku rajonā, kas dāsni papildināts ar ceļa remontiem. Mēs teoriētiski esam gandrīz klāt, bet kur tā sasodītā stacija ir? Gan mana, gan J. karte rāda (mēs šādos gadījumos lietojam dažādas, lai rodas iespēja salīdzināt), ka visapkārt 200m attālumā ir miljons pieturu, ka ssaucas HBF, un tātad tepat jau jābūt… Mēs jau sākam strīdēties par to, kuru nozīmēs par vainīgo, bet nezkāpēc izrādījās, ka mēs tomēr esam pieauguši cilvēki, un es paprasīju tuvākajam onkulim, kur ir HBF. Onkulis atvainojas, ka vairs galīgi neatceras angļu valodu (viņam izskatās pāri 50 un viņš to esot skolā mācījies), bet HBF ir taisni uz priekšu garām šai būvbedrei un tad mazliet pa kreisi. Tā kā mēs stāvam pie luksofora, tad viņš vēl pajautā vēlāk piebraukušai velosipēdistei.

Onkulim ir taisnība, un stacija beidzot ir atrasta. Veiksmīgā kārtā pavisam dažus metrus no ieejas mēs ieraugam ReggioJet stendu, kur es varu parādīt savu vilciena biļešu  jocīgo izdruku, viņi apsola, ka nekādu biļetīgāku biļeti mums nevajag, un, lūdzu, mums jāiet tur taisni pa kreisi līdz 11. platformai. Pie platformas J. mani pārķer, kad es gribu doties pa trepēm lejā, bet ir jādodās augšup (vai varbūt bija otrādi? es vairs neatceros), bet šā vai tā, mēs esam uz platformas un mums pat ir 20 minūtes laika līdz vilciena atiešanai.

Kamēr J. filozofē, ka viņš ies pameklēt kādu kiosku, kur nopirkt ūdeni, atbrauc vilciens, J. nekur neiet un mēs meklējam iekāpt. Mums vajag 3. vagonu. Vispirms mani samulsina tas, ka uz katra vagona ir milzīgs, liels divnieks. Kad attopos, ka tas nav īstais, meklēju citas norādes par vagonu numurēšanas virzienu. Ā, uz durvīm ir cipars. Tā, lokomatīve… 2, 4, 5… Viens vārds, tikai viens: bļ*ģ, kāpēc trešais vagons nav starp otro un ceturto?

Ejam pajautāt apkalpotājam, saka J. Ko, kādam apkalpotājam, es neko tādu neesmu redzējusi. Izrādās, pie vilciena otrā gala ir džeks spilgti rozā kreklā, kas palīdz tādiem kā mēs. Izrādās, viņš stāv pie trešā vagona, kurš ir piekabināts pašā vilciena galā un tā numurs uzrakstīs uz nošņurkuša papīra ar zīmuli. Acīmredzot, vēlas izmaiņas. Viņš mums laipni parāda, ka tiešām jākāpj te, jā, lūdzu!, un mēs beidzot esam pie vietas. Atkrītam sešvietīgās kupejas polsterētajos sēdekļos un kādu brīdi atvelkam elpu. J. argumentē pie tā, ka vēl ir 10 minūtes, un tāpēc viņš varētu iet pameklēt ūdeni. Es saku, ka teorētiski viņam ir taisnība, bet nokavēt vilcienu būtu kaut kā pārspīlēti. Viņš neaiziet, un es mierinu, ka te bija solīta apkalpošana ar ratiņiem. Kad vilciens iekustās, es reklāmmateriālā izlasu, ka mums pat ūdeni dos bez maksas. Un pa eiro var dabūt kruasānus ar šķiņķi un sieru vai mocarellu un tomātu.

Vilciens ir kluss un ātrs. Mēs paņemam sev pa kruasānam un es paņemu arī salātus. Salāti ir necili, bet kruasāni ir pa pirmo. Braucot satumst, tas notiek diezgan strauji. Laikam rudens un tuvāk dienvidiem. Nepaiet ne divas stundas, kad esam Brno.

Advertisements

Atstāt komentāru »

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Gribi kaut ko piebilst?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Create a free website or blog at WordPress.com.
Entries un komentāri feeds.

%d bloggers like this: