Donostija 1: celties nav jautri

2023-01-24 23:54 | Publicēts 2023-01 Spānija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , ,

Agrie lidojumi nav mana stihija. Kopš nedzīvoju Rīgā, lidojums ap septiņiem nozīmē celšanos ap četriem. Tas, ka aiziepriekšējā/iepriekšējā dienā piedalījos draudzenes 30. gadu dzimšanas dienā ar kūku pusnaktī, arī, ē, neuzlaboja situāciju, neatkarīgi no tā vai tur alkoholu pieliek vai atņem. Bet vismaz nebraucu viena, kopā ar mani ir kolēģe – tas palielina varbūtību, ka es pa miegam nepazudīšu velnzinkur. Pat nemēģināju dzert kafiju lidostā, labāk vēl pasnaust lidmašīnā.

Lidmašīnā skumji ieķiķināju par atkārtotajiem paziņojumiem, kā vīrusu izplatīšanās mazināšanai vajag turēties vienam no otra pa gabalu iekāpjot un izkāpjot, jo krēsli, protams, visi ir izpārdoti visi, bez atstarpēm, un masku maz. Klasiska darbības imitācija, būtībā meliņi, lai novērstu uzmanību, ka katram pašam par sevi jārūpējas. Bet pasnaudu tīri ciešami.

Bilbao nolaidāmies ap pusdienlaiku, tur apmācies un līņā. Bet mums patiesībā nevajag pašu Bilbao, mums vajag autobusu tālāk. Kolēģe to veikli atrod, un, lai gan tas kā jau stilīgs bērns mazliet nokavē, bet biļešu automāts mums nedod biļetes, beigu galā mēs tomēr sēžam autobusā iekšā un rullējam uz galamērķi – Donostiju jeb Sansevastjanu. Ceļš gleznains līdz vājprātam par spīti mākoņainajam laikam – šajā pasaules nostūrī ir ļoti stāvi kalni, tapēc gan mājiņas, gan daudzās aitas izskatās gandrīz vai pēc sprudītēm uz pie slīpas sienas. Vienu mazu brītiņu redzējām arī okeāna stūrīti.

Galapunktā mūs sagaida otrs kolēģis, kas te ir ieradies jau dažas dienas iepriekš, un viņam pa šo laiku ir sakrājies, ko mums parādīt. Pa ceļam no autoostas pietiek tikai ar nelielu līkumu, lai izvestu mūs lielāko no divām pilsētas pludmalēm* – mazā līcītī ir smalku smilšu liedags, ko abos galos norobežo kārtīgas klintis. Līča izeju uz okeānu ne tikai veido kārtīgs sašaurinājums, bet tajā pa vidu vēl arī ir iestājusies Santaklāras sala – neliels neapdzīvots kalns ar, iespējams, vienu vienīgu mājiņu tajā (kas patiesībā izrādās bāka). Līča kreisajā pusē ir lielāks kalns ar lielu Jēzu galā (kolēģis gan teica, ka tas varētu būt arī Supermario, bet es tomēr šaubos), un līča labajā pusē ir kalns bez Jēzus. Bet ar bāku un funikulieri, nevienu no kuriem no pilsētas puses nevar sevišķi viegli redzēt. Santaklāras saliņa un šaurais līča kakls pasargā līdzi no ļoti lieliem viļņiem, taču ne no paisuma un bēguma – kā jau cilvēks, kas okeānu ikdienā neredz, es kārtējo reizi ar apbrīnu vēroju milzīgo ūdenslīmeņa izmaiņu, kāda iespējama nieka četru stundu laikā.

Aizgājām uz viesnīcu, nometām mantas, uzpildījām kuņģīšus ar netālu nopērkamu pokebļodu (es paķeru arī īpatnēju desertsacepumu ar putkrējumu, kas saucas “trīs pieni”) un tad devāmies uz vakara pasākumu. Šajā konferencē Welcome Drink neierastā kārtā tiešām ir vakarā pirms konferences sākuma. Ejot pa pilsētu, es gandrīz nepārtraukti priecājos par reģionam raksturīgajām kaltajām balkonu margām – tik daudz, tik skaistas, tik dažādas. Sanāk atgriezties pie līča, tagad ūdens ir zemāk kā uz viesnīcu ejot, tapēc pludmalē ir vairāk staigātāju un rotaļājas arī kādi suņi. Bet kopumā ir nesezona un vēss, tapēc ir tikai pāris peldētāji. Es salstu par spīti tam, ka viesnīcā esmu pārģērbusies un kā nebūt uzmocījusi džinsas pa virsu legingiem – nebiju pietiekami rūpīgi skatījusies laika ziņās, šķita, būs ap desmit grādiem, bet ir pieci.

Konferences atklāšanas dzēriens ir pilsētas domes ēkā. Tā ir liela ēka līča otrā pusē, ar diviem torņiem centrā un ārkārtīgi gleznu interjeru. Kāpnes, kas karaliski izlokās, lai no pirmā virs zemes paceltā stāva vestu uz nākamo, marmora kolonas, milzīgi, daļēji apzeltīti enģeļi, krāsainas, rakstos izliktas marmora flīžu grīdas. Mēs ar kolēģiem kādu brīdi spriežam, kāda gan varētu būt šīs ēkas vēsture, līdz atklāšanas uzrunās tiek pastāstīts, kas tas ir izbijis kazino, kas par rātsnamu konvertēts pēc tam, kad uz laiku ir bijušas aizliegtas azartspēles. Jāaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa, kaut kas tajā ēkā atgādina tādu kā filmu kazino auru.

Dzeram vīnu, ēdam tradicionālas uzkodas un pļāpājam ar starptautiskajiem kolēģiem. Starp uzkodām ir mietiņi ar olīvēm, halapenjo un anšoviem, kā arī mazas, grauzdētas maizītes ar pastēti, sēņu groziņi un ar plucinātu pīli pildītas mikročabatiņas. Mani favorīti ir pastēte un pīle, te nu bija veģetārie centieni. Vīns ir nepieklājīgi labs, L. mēģina nofotogrāfēt etiķeti, un viņai tas arī izdodas… vispirms pacietīgi pagaidot, kad kāds kungs beidz plaši žestikulēt ar pudeli rokā.

“Īpaši svarīgie cilvēki, ar kuriem, jums, meitenes, noteikti ir jāiepazīstas” ir aizņemti ar citiem (kuriem droši vien arī noteikti ar viņiem jāiepazīstas), tapēc P. atmet ar roku centieniem mūs socializēt un aizved vēl vienā pastaigā pa naksnīgo pilsētu. Apejam ap nelielo jahtu ostu un uzbraucam ar liftu gabaliņu augstāk Urgula kalnā (kalnā ar Jēzu), kur ir skatu platforma ar pilsētas panorāmu. Redz lielāko daļu pilsētas. Apsēžos uz soliņa un paceļu kājas pret margām – ceļotāja asums ir zudis un šiem zābakiem ir cieta lieste, pēdas liek just. Vakars ir mierīgs, vēja nav, un uzvilkusi visus džemperus, es vairs gandrīz nesalstu, tapēc ainava ir idilliska. Priekšā ir plašā joslā dažādas gaismiņas, ieskaitot vienu ļoti krāsainu panorāmas ratu, kur manu uzmanību piesaista fakts, ka viens sektors nedeg vispār, bet viens ir sabojājies un izkritis no ritma. Pa labi ir tumsa un divas bākas – no šejienes redz gan mazliet tuvāko Santaklāras salas bāku, kas izskatās vien pēc mirdzoša punkta, gan tālāko Ulija kalna (kalns bez Jēzus) bāku, kuras stara rotācija skaidri iezīmējas naksnīgajās debesīs. Ir tā mierīgi.

Atpakaļ ejot, okeāns ir tuvu bēguma minimumam, tapēc mēs ejam lielu gabalu pa pludmali. P. grib pa leju iziet visā pludmales garumā, bet tas mums neizdodas – tā kā nav pats minimums, vienā vietā ūdens ir par augstu un mēs netiekam pāri nelielai klinšu čupiņai. Kāpjam vien atpakaļ augšā uz promenādi, kura ir izbūvēta, nezinu, metrus 10 virs pludmales. Nu jārespektē taču paisuma vēlme ienākt pilsētā.

Atpakaļ viesnīcā rodas ideja, ka varētu mazliet pirms miedziņa iedzert tikai vienu glāzi vīna un pagaršot pa dienu pārtikas veikalā iegūtās uzkodas. Kazas kamambērs izrādās absolūts dievu ēdiens, un lētais, sarkanais vīns, ko mēs nopirkām, nesaprotot ne vārda no etiķetē rakstītā, ir labāks arī kā divreiz dārgāki vīni Latvijā. Ir tuvu divpadsmitiem, kad L. šokēta konstatē, ka vīna pudele ir cauri (hei, mēs esam trīs, ja, un tā ir pudele, nevis spainis), un paziņo, ka ir jāiet gulēt, lai būtu kaut mazākās cerības rīt kaut ko saprast. Es jau sen esmu ietinusies sedziņā.

_______________________
* Es vēlāk apskatījos, tehniski skaitās, ka Donostijā ir 3 pludmales, bet divas ir blakus un tās atdala neliels kalniņš, tapēc es tās noturēju par vienu. Trešā ir upes otrā pusē, to es vēl neesmu redzējusi.

Komentējiet »

RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Gribi kaut ko piebilst?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.
Entries un komentāri feeds.

%d bloggers like this: