Lauma tur ārā

Morāvijas karsts

Sestdienas rīts sākas vēlu, es mēģinu kaut ko rakstīt, bet visu nevar paspēt uzrakstīt, tāpēc es to pametu un mēs dodamies ārā. Iepriekšējās dienās mēs esam iztaujājuši konferences organizatorus, kā nokļūt uz Morāvijas karstu apskatīties kādas stalaktīdu alas. Izlsavētajām Punkvas alām ir bijis iepriekš jāpiesakās, un kad J. viņas beidot sazvana, tad ir par vēlu. Tomēr cilvēki infocentrā ir laipni un iesaka tā vietā aizbraukt uz Balčarkas alām – tās esot skaistas un netālu. Tātad plāns ir aiziet uz Brno galveno staciju, dabūt biļeti uz Blansko, un tad no turienes ar autobusu uz Ostrov u Macohi ciemu. Tā ir tikai neliela izmaiņa salīdzinājumā ar oriģinālo plānu, jo arī uz Punkvas alām mums būtu jātiek uz Blansko. Tūre Balčarkā ir reizi stundā, pilnā stundā, un vaļā ir līdz četriem. J. nepajautā, vai tas nozīmē, ka četros ir pēdējā tūre.

Brno atrast galveno staciju nav problēma, mēs no tās te ieradāmies. Es pakavēju pagastu, jo man gribas noskaidrot, kas tur ir tajā baznīcā ar to kuģi uz druvīm. Patiesībā tur ir divas barocīgas ēkas blakus, ar kopā sagulošu sānu – viena, lielākā, šķiet remontā, otrai, mazākajai ir durvis vaļā. Ja pareizi vēlāk interpretēju kartē redzamo, tā lielākā ir Sv. Jāņu baznīca un tā mazākā ir Loreto kapela, un internets vēsta, ka tam visam ir sakars ar minorītu ordeņa klosteri. Tās abas no iekšpuses ir ārkārtīgi krāšņas celtnes, laikam baroks ir īstais vārds. Griestu gleznojumi, enģeļu skulptūras, kolonas un zelta elementi, mēs esam kā abstulbuši pēc skaistās, taču ne tuvu tik lielu greznību sološās ārpuses. Apskatīt ir iespējams abas ēkas – no kapelas sānu durvis ved arī uz baznīcu. Tā šobrīd ir tukša, taču tur filmētāja pavadībā cēli iesoļo kāds pāris sintētiski zeltītās un sudrabotās drēbēs. Es ātri tinos nost, lai nepatraucētu, viņiem noteikti ir kas svarīgs.

Visvairāk mani pārsteidz kapelas iekārtojums: vietā, kur baznīcās parasti ir altāris šeit ir pakāpieni, kas ved pie krāšņām skulpūrām vairākus metrus virs zemes. Savukārt telpas centrā ir tāds kā klucis, mazāka telpa ar četrām duvīm. Sākumā mēs ar J. nezinīgi apspriežam, nez, vai tur ir kas apglabāts, bet apejot no otras puses redzam, ka tā ir meditāciju telpa ar nelielu altāri priekšā, arī viss grezni rotāts. Es skatos, priecājos un brīnos, un apņemos vakarā rūpīgi internetā izlasīt, kas tā bija par vietu un kādēļ tā ir tāda izbūvēta, taču internets izrādās dīvaini skops. Es neatrodu Vikipēdijas lapu un arī vairums tūrisma avotu labi, ja piemin, ka tādas ēkas eksistē, un maksimums pasaka, ka tas ir baroks. Beigās kāds avots, kam neatrodu piebalsotāju, saka, ka kāpnes ir Svētās kāpnes, kas ir atdarinājums tām kāpnēm, pa kurām atbilstoši stāstam Jēzus esot kāpis pie poncija Pilāta, savukārt zāles vidū ir Svētā māja, kas viedota par godu vai iedvesmojoties no Svētās mājas bazilikas Itālijā, Loreto pilsētā. Itālijas bazilika ir par godu vietai, par kuru tiek ticēts, ka tur dzīvojusi Jaunava Marija.

Pēc baznīcas krāšņuma iela uz staciju šķiet īpaši vienkārša, un bomzis pie stacijas – īpaši odīgs. Stacijā mēs trāpam uz jaukas kasieres ar kādām nebūt angļu valodas zināšanām, nopērkam turpatpakaļ biļeti uz Blansko un viņa vēl mums izdrukā lapiņu ar trim tuvākajiem vilcieniem, jo es biju sarunu sākusi bez liekas laušanās ar jautājumu “kā, lūdzu, mēs varam tikt uz Blansko”. Līdz vilcienam ir gandrīz stunda laika, J. ierosina kaut ko mazliet pastaigāt. Ejot ārā no stacijas es ieraugu stendu, kur pārdod čehu tradicionālo saldumu tredlo. Mmm, jāpiepazīstina ar to J., padomāju es un dodos taisnā ceļā uz stendu. Par spīti tam, ka es labā angļu valodā noskaidroju, cik maksā lielais, cik mazais, ka mazais nāk ar saldējumu, un nopirku divus ar saldējumu, tas viss sanāca mazliet neveikli, jo es tikai pēc J. pārsteigtā elsiena atjēdzos, ka (a) es esmu aizmirsusi izskaidrot viņam savu domu gājienu un (b) es tērēju viņa kronas, jo man kronu nav. Bet J. beigās apgalvo, ka ir gluži iepriecināts.

Tredlo ir vēl silts pildīts ar maigu, dzeltenu saldējumu, mēs sēžam uz āra soliņiem, pilinamies apkārt un spriežam par to vai tas ir vaniļas krēma (custard) saldējums. Kad saldējums ir apēsts, es jūtos visa lipīga, tāpēc mēs ieejam tuvējā Costa Coffee paņemt man vienu mazu latte līdzņemšanai un iegūt aizbildinājumu izmantot tualeti. Līdzi es to latti paņēmu, bet nearceros, vai tā izvilka līdz vilcienam.

Blansko nav tālu, laikam minūšu 20 brauciens. Blansko stacijā otrpus sliedēm gandrīz tūlīt sākas stāvs kalna kāpums, kalns ir noaudis ar dažādiem kokiem, no kuriem daži sāk mesties dzelteni vai sārti. Ir kaut kur starp diviem un trijiem, saule krīt mazliet slīpi, gaisma ir dzidra, un mirklis kalnu ielejā ir burvīgi skaists.

Mēs papētam pie stacijas karti, ievērojam ikonu ar autobusiem un J. vadībā špagojam turp… Noejam tādu gabalu, tur nekā nav. Mazliet pastrīdamies par to, kur un kāpēc esam, jo man tajā brīdī šķiet, ka J. ir ievedis mani auzās, bet J. turās pretīm, ka es neesot iebildusi. Es sparīgi argumentēju, ka man netika dots laiks iepazīties ar apstākļiem un izstrādāt argumentus. Ejam atpakaļ un atbilstoši manai vēlmei tagad man ir laiks izlasīt visus reklāmas stabus, ko vien es uzskatu par vajadzīgu. Pēc pāris kļūdām es stacijā atrodu shēmu, kur ir autoosta – tā ir tepat blakus, tikai tieši uz otru pusi. Principā mazāk par 100 metriem.

Kamēr mēs tos 100 metrus ejam, mūsu autobuss aiziet mums gar degunu. Atrodam platformu un kādu brīdi cīnamies ar laika grafiku. Tas ir pavisam jocīgs. Kad attopamies, ka šis 232 nav tas pats, kas tas 232, jo šis 232 nozīmē maršrutu, bet tas 232 – maršruta noteiktu vietu (nu, nopietni???), sarakstu izdodas atkost – nākamais autobuss ir pēc stundas un pie Balčarkas viņš ir precīzi trijos. Un tūre arī trijos. Un mums jāpaspēj biļetes nopirkt un atrast precīzo vietu. Izklausās, ka tas nav iespējams. Tā jau varētu pagaidīt, bet ja nu četros tiešām ir ciet un vairs nav vēl vienas tūres?

J. vakar ir veiksmīgi izņēmis liekas kronas suvenīriem. Pie stacijas bija pāris taksometru numuri. Ejam atpakaļ un J. mēģina sazvanīt tos. Pirms piekrist tikt kaut kur vests, viņš grib noskaidrot, cik tas maksās (vai mums pietiks kronu), bet nevienā no vietām operators nesaprot šo jautājumu, tikai saka – jā, jā, var aizbraukt uz alām! Es ilgi un skumji blisinos apkārt un domāju, ko tagad labāk darīt. Braukt atpakaļ nevienu alu neredzējušiem tā kā žēl… Ielas otrā pusē atbrauc kāds taksometrs un izlaiž pasažieri, es turpinu domāt kaut ko bezjēdzīgu. Taksometrs apgriežas un aizbrauc prom, J. atnāk un stāsta, kā viņam negāja telefonsarunā ar takšu dispičeriem. Tad man ataust gaisma – es tak būtu varējusi nobalsot šito taksi un paprasīt viņam, lai mūs ved. J. prasa, kāpēc tad es to nedarīju. Es nopūšos, ka tikai tagad ienāca prātā un mēs gaidam vai nebūs vēl kāds taksis. Mēs gaidam, kā liekas, mūžību, jo pilsēta ir rāma, tukša un klusa. Beidzot es  ieraugu aplī pie iebrauktuves stacijā sarkanu taksometru. Es vicinu roku, vicinu, bet viņš, protams, aizbrauc prom. Nu, jā, nu nevar tak aplī stāvēt. Eh, nu jāgaida nākamais.

Tomēr pēc minūtes viņš ir atpakaļ, es pavicinos vēlreiz, viņš piestāj, un es jautāju, cik maksās tikt uz Ostrov u Macohi. 280 kronas. Es prasu J., vai der, viņš ātri piemet, ka alām sanāk, ja nu tur kartes neņem, un mēs dodamies.

Ostrov u Macohi nav tālu, kādi kilometri 30 laikam, un ceļš ir diezgan dekoratīvs – kalnu serpentīni, klinšu drupačas gar malām, vietums, pa kādai mazai mājiņai. Turklāt ieeja Balčarkā ir pašā ceļa malā, mēs to pamanam, kamēr taksists  mūs pieklājīgi ved uz ciemu. Pasakam paldies, es izkāpjot gandrīz aizmirstu kameru, pasaku vēlreiz paldies un dodamies uz alai. Vienīgais, kas bojā manu sajūsmu, ir matemātika – es skaitu, ka, ja nu alas biļetēm ņemtu tikai skaidru naudu, vai mums pietiks autobusam atpakaļ?

Pēc mikropastaidziņas pa ciemu ar tādām kā rūķīšu mājiņām mēs nokļūstam atpakaļ pie ieejas alās, kurām taksists bija pavedis mūs garām. Urā, par biļetēm var maksāt ar karti, un zinot, ka autobusa biļetes nav dārgas, mēs esam zirgā. Līdz pilnai stundai ir vēl mazliet laika, bet mēs arī pārliecināmies, ka bez teleportācijas no autobusa, kas ienāk trijos, tiešām nevar paspēt uz tūri trijos.

Alas tūrē gidošana atkal notiek pēc tās sistēmas, kad gids stāsta čehiski, un pārējās valodas ekskursanti iegūst paši – šeit dod nevis audiogidus, bet nelielas lapiņas. No vienas puses – lasīt pustumsā ir mazliet grūtāk, no otras – tā špargalka nav pēc tam jāatdod. Ekskursija sākas lielā alā, kas cilvēkiem ir bijusi jau kopš ledus laikmeta, kad izmantota par patvērumu (te esot atrasti visādi kauli un tādas lietas), taču lielais vairums stalaktīdu zāļu ir atklātas 20.gs. sākumā vai vidū. Arī šeit ekskursiju vajadzībām vismaz vienā vietā ir izkalta papildus eja, saliktas kāpnes un gaismekļi, un sataisīti stingri celiņi. Apraksts saka, ka šādus tādus savienojošos tuneļus ir 20.gs. sākumā izkaluši arī atklājēji. Alas ieeja ir aprīkota ar durvīm, iespējams, tāpēc, lai cilvēki nenāk iekšā un sānu ejās neapmaldās, iespējams, tāpēc, lai pasargātu no vandāļiem. Durvju iekšpusē ir stends ar telefonu, tādu lielu, ar klausuli, apmēram sejas augstumā. Kad mēs ieejam iekšā, gids piezvana pa to telefonu un kaut ko parunā. Droši vien tāda sistēma, informē, ka iet iekšā. Tad gids atnāk, runā savu runājamo, un pēkšņi zvana tas telefons! Viņš samulst, atvainojas un aiziet vēl parunāt. Tad viņš atgriežas, pabeidz runājamo, atgādina, ka alās būs vēsi un mēs beidzot dodamies pa kāpnēm lejā alas dzīlēs.

Šeit es atkal mazliet ievēroju vēl vienu čehu ekskursiju īpatnību – pēc tam, kad visi sanākuši, durvis, pa kurām ienācām, tiek aizslēgtas, mēs dodamies tālāk un neatgriežamies iepriekš apmeklētajās telpās/zālēs/ejās, un izeja ir citur. Sevišķi uzskatāmi tas bija arhibīskapa pilī, kur bija daudz durvju, un gandrīz visas tika slēgtas. Ar J. karātavu humorā noķiķinājāmies, ka tā jau jauki un loģiski, jo, ja eksursijas nenotiek nepārtraukti, tad nav pēc tam jāiet vēlreiz aizslēgt, bet jācer ka neviens no mūsu gidiem nav slepkavniecisks maniaks.

Ekskursijas gaitā mēs ejam cauri virknei dažāda lieluma zāļu un koridoru, kas rotāti ar lielākiem un mazākiem stalaktīdiem un stalagmītiem. Es mazliet atceros, ka kaut kad vidusskolā kaut kur Eiropas viduspusē esmu vienās stalaktīdu alās bijusi, iespējams, Polijā vai Čehijā, vai varbūt Austrijā, tāpēc man ir kāds nebūt priekšstats par to, kas apmēram ir sagaidāms, bet J. pārsteigums un sajūsma bija absolūti neviltoti. Šie stalaktīdi šķita tādi kā vienkrāsaināki, tajās sen redzētajās alās kaut kā palicis atmiņā, ka tie izskatījās tādi kā cietāki un krāsaināki. Droši vien materiāli atšķiras.

Stalaktīdu alas ir grūti aprakstīt, viņas vai nu patīk, vai nepatīk, bet stāsts no klinšu puļķīšiem man nesanāk. Manā izpratnē, iespējams, visa brauciena brīnišķīgākais brīdis bija, kad mēs stāvējām lielajā, lielajā stalaktīdu alā, un apgaismojuma mainības pavadībā skanēja kāds man nezināms instrumentāls skaņdarbs, kas brīžiem bija melanholisks, brīžiem celsmīgs un brīžiem dejiski aizrautīgs. Zāle ir tik liela, ka krietnais ļaužu pulciņš it kā izplūst un kļūst neievērojams.

Vienā no pēdējām alu zālēm var radzēt mūžību atpakaļ nogāzušos klints gabalus, kas ir sadragājuši stalaktīdu mežu, bet uz tiem pašiem pamazām jau veidojas citi veidojumi. Tāpat interesanta ir arī ekskursijas konstrukcija mazliet tā kā divos stāvos – vismaz vienā alā, kur sākumā mēs esam apakšā, vēlāk mūs uzved uz platformas tuvu augšai, no turienes stalaktīdi izskatās atkal citādāki. Vienā no pēdējām alām ir jocīgs šķībs stalaktīds, kas mazliet atgādina saliektu karoti. To tādu esot kaut kādas siltās gaisa straumes izveidojušas. Relatīvi siltās. Šortos salst.

Kaut kur pa vidu mums izstāsta, ka ziemā alas slēdz, jo te ziemo sikpārņi un vēl nez kādi radījumi. Es pablenžu augšup un pat ieraugu vienu mazu betmenīti. Un pēc rūpīgas vērošanas otru. J. saka, ka jāuzmanās viņu nenobiedēt. Es lēšu, ka te jau ir tāds balagāns sacelts, ka viņš jau sen būtu nobijies, ja nebūtu pieradis, ka te tādi staigā.

Pašās beigās ir neliels muzejs, jo jau atklājējam esot šķitis svarīgi izglītot apmeklētājus par šīs vietas seno nozīmi. Tur ir daži kauli un darbarīki, kā arī vairāki laikam ģipša tēli, kas detalizēti attēlo senos alas iemītniekus – lācīšus un briežu medniekus. Vēl mums rāda arī filmiņu, kurā ir gan jaukas lietas, gan dažas smieklīgas – J. norāda uz ērmīgu šķēpu lidošanu un es saku, ka tās sievietes izskatās tādas kā pārāk pliki ģērbušās salīdzinot ar džekiem.

Ārā saulē mēs pamazām atsilstam. J. saka, ka autobuss vēl ir pēc krietna laika, tāpēc es iegrimstu suvenīrā. Es pārliecinu sevi nepirkt vairākus dažādu lielumu un krāsu pusnaturālistiska paskata plīša sikspārņus, bet paņemu mammai violetu kristālu audzīti, kuras centrālais kristāls uz mani skatās. Un sev īkšķa resnuma kristālu, jo man jau sen gribējās kādu “maģisku” objektu larpiem (lomu spēlēm). Pēc tam mēs izejam vēl vienu mazu līkumiņu pa Ostrov u Macohi. Kalnā augšā ir redzama baznīca un vēja dzirnavas, bet mums nav īsti ne spēka, ne laika. Atgriežamies pieturā un šoreiz tiešām paspējam uz autobusu.

Vilciens pēc autobusa atnākšanas ir diezgan drīz, mēs bez liekām problēmām pat iekāpjam pareizajā virzienā, un tālāk jau ir viegli. Kaut kādā brīdī man paprasa biļeti un iespiež tajā otru zīmogu, es biļeti iebāžu atpakaļ makā. Mēs ar J. izpētam iepriekšējā dienā tūrisma centrā paņemto labāko Brno restorānu gidu un izvēlamies pāris centram tuvākos. Tas iet grūti, jo J. interneta karte braucot vilcienā raustās, bet mēs Brno adreses bez kartes nezinām. Kad esam restorānu prioritāšu secību izlēmuši, es pavaicāju J., kas bija tajā salocītajā ieliknī, ko viņš sākumā no restorāna gida izmeta ārā somā? Ups, karte ar atzīmētām šo restorānu vietām 😀

Esam noguruši. Piemetamies jau pirmajā nospraustajā vietā – austrumu, varbūt marokāņu iedvesmotā kafejnīcā Kapucīniešu laukumā bijušā klostera puspagrabā. Ēdienkarte ir maza, paņemam abus interesantākos otrēdienus. J. savā jērā ir vīlies – tomātainā mērce šķietot tā kā par šķidru, es par savu tadžinas liellopu esmu sajūsmā – tur ir mandeļu skaidiņas un tas maģiskais, neidentificējamais austrumu garšvielu pieskāriens. Es dzeru piena šokolādi ar kardamonu un rožlapiņām, tā nav par biezu, patiesību sakot, tā ir manā mīļākajā konsistencē. Spriežam ar J., ka gribētos mājās atkārtot ar rožūdeni. Pa ceļam uz tualeti ir paliels būris ar vairākiem, maziem krāsainiem papagailīšiem, kas laikam ir šīs vietas veiksmes talismans.

Pēc vakariņām mēs brīvības laukumā nopērkam šādus tādus suvenīrus un dodamies uz viesnīcu. Es izpētu un saplānoju nākamās dienas pastaigu Vīnē, parakstu un sakrāmēju čemodānu. Mazliet noķiķinu par to, ka romantiskā pils, kas pa logu redzama pāri māju jumtiem tāda skaisti izgaismota ir izrādījusies savulaik briesmīgs cietums. Heh, uz kādu laiku pēdējais vakars ar skatu uz izbijušu cietumu!