Neapole 5: mājupceļš

2024-02-11 22:08 | Publicēts 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , ,

Pēdējā dienā es pamostos ar pateicību sirdī, ka braucam mājās – mana mugura nu jau ļoti izteikti neatzīst viesnīcas gultu. Ja iepriekšējā naktī es vienu reizi pamodos sāpīgi savilktu muskuļu dēļ, tad šonakt jau divas. Īstais brīdis atgriezties savā gultā.

Ārā drusku līst. Absolūti sīkumi, bet uz ielas stūra mums piedāvā nopirkt lietussargu. J. ir izlasījis, ka nākamajās dienās, kad sāksies karnevāls, līs stiprāk. Lidostā nokļūstam ar Alibusu visnotaļ veikli (man gan vēl aiz vien ļoti rauj uz šūpes kaiti), un, lai gan es ievēroju, ka arī uz Amsterdamu ir divi lidojumi ar mazāk kā stundas intervālu, šoreiz mēs ļoti rūpīgi salīdzinām lidojumu numurus un kāpjam pareizajā lidmašīnā. Pirms lidošanas mēs paspējam pat apēst vēl vienu babu un vienu kapriešu keksiņu (labs, sulīgs, ar foršu citronu garšu).

Amsterdamas lidostā mēs garlaikojamies teju bezgalīgi (5h garumā), jo mums nav īsti enerģijas darīt neko gudru, piemēram, aizbraukt uz pilsētu. Es atrodu vienu brīnišķīgu bodīti, kur pārdod tulpju sīpolu izlases, gladiolu gumus, kameņdraudzīgu pļavu sēklas un milzīgus amariļļus, un nopērku sev divas mazas paciņas sēklu pavasarim – puķuzirņu maisījumu un vīteņtaurītes (ipomejas). Ēdiena cenas ir pilnīgs psc, uz diviem sviestmaizes un pokebļoda sanāk tikpat, cik vakar piekrastes resotrāns, bet padodamies, ka nav īsti iespējas no tā izvairīties, jo visu dienu neēst arī ir kaut kā skumji. Tās sviestmaizes vismaz bija normāli garšīgas.

Ja lidojumā uz Amsterdamu man savu čemodānu vēl izdevās iebāzt lidmašīnas bagāžas nodalījumā, tad Amsterdamā es vēl mazliet tajā parakājos, un, lidojot uz Rīgu, tas beidzot iesprūda un J. nespēja viņu iespiest bagāžas plauktā. Es dabūju čemīti atvērt un izņemt tajā apslēpto mazo somu. Katrā ziņā traģisms J. nogurušajā balsī, paziņojot, ka čemodāns iesprūdis, bija dziļš un patiess.

Vakarā Rīgā mani sagaida mamma ar vārdiem “vai esat izsalkuši?” Es, zinot, ka viņa caur Amsterdamu ir lidojusi pie radiem vēl pēdējā gada laikā, zīmīgi paskatos uz viņu un saku: “Tu zini, kādas cenas ir Amsterdamas lidostā… Tu zini!” Mamma: “Jā! Tāpēc es paņēmu divus litrus paipalu buljoniņa!”

Tas bija ārkārtīgi labs buljons. Dvēselei. Mēs nosēžam pie manis krietnu laiciņu pāri pusnaktij, visi dzerot buljonu un ēdot itāļu sierus, jo J. ir rūpīgi iepircis, kamēr es strādāju. Parmezāns no Itālijas tomēr ir nesalīdzināmi labāks, pat, ja pirkts relatīvi tūristīgā stendā. Vēl mums ir arī kaste ar dažādi garšvielotām baranciņām.

J. turpina vēl vairākas dienas sajūsmināti klāstīt, ka kaut kur pasaulē eksistē tāds tomātu mērces ēdiens, kas man šķietot ēdams…

Man visvairāk ir žēl, ka nebija iespēju paskatīties Pompejus.

Neapole 4: cietokšņi un jūra

2024-02-11 21:39 | Publicēts 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , , , , ,

Pēdējā dienā, par spīti tam, ka es katru nakti guļu adekvātas stundas un katru dienu mēģinu dzert īstu ūdeni, man pietrūkst smadzeņspējas pilnvērtīgai dienai pilvērtīgas zinātnes. Taču mums parāda, ka universitātes ēkai 10 stāvā ir jumta terase, no kurienes ir diezgan glīts skats uz visām pusēm – uz ostu, uz pili kalna galā, uz Vezuvu, par kuru es tajā brīdī vēl nezinu, ka tas ir Vezuvs, uz vienu no cietokšņiem, uz vairākiem rakstainiem kupoliem, uz debesskrāpju rajonu (uz vienas no ēkām, šķiet, ir milzīgs Maradona). Es safočēju 10 bildes un sūtu draugiem ar vārdiem, ka man Neapole no augšas patīk labāk. Par spīti tam, ka man telefonā laika ziņu rīks apgalvoja, ka šodien būšot vēja radīti traucējumi, laikapstākļi uz jumta ir maigi un patīkami. Čut vēsāks kā vakar. Lai gan ir mākoņains, kalnus šodien var saskatīt īpaši skaidri.

Pēcpusdienā mēs ar J. nolemjam iet nelielā pastaigā – vispirms uz netālu esošo Jauno pili/cietoksni, tad gar krastmalu uz Olas cietoksni un visbeidzot paēst netālu no pēdējā cietokšņa kādā jūras velšu restorānā. Ceļš uz Jauno cietoksni ir Neapoles labākajās tradīcijās stresains un trokšņains, ietve vismaz vienā vietā ir aizbloķēta ar celtniecības darbiem, kas jāapiet pa ielu, kur visi uz tevi pīpina. Jo pagaidu taku organizēšana gājējiem, šeit, šķiet nav lieta. Pie Jaunā cietokšņa ir milzīgi remontdarbi, taču tas netraucē novērtēt faktu, ka cietoksnis ir milzīgs, masīvs, un, kā filmu stereotipos, ar apaļiem torņiem stūros. Netālu no tā mēs atrodam nelielu, ļoti piemīlīgu parciņu ar palmām un kaut kādiem jocīgiem skuju kokiem. Tad jāapmet viens līkums apkārt jahtu kluba privātajai teritorijai un visbeidzot tiekam smuki iet pa ūdensmalas promenādi. Baltu smiltiņu nav, ir tikai lieliem akmeņiem stiprināts krasts, taču jūrā redz miljons mazas laiviņas, jahtiņas un diezgan daudz kaiju. Vējš ir pietiekami stiprs, lai man kādā brīdī prasītos ausu sildītāju. Jūra ir viļņaina, laiviņas un kaijiņas tur tirinās visas apmēram līdzīgā stilā. Turpinot ceļu uz priekšu secinām, ka laikam esam nonākuši pilsētas smalkāko viesnīcu rajonā – visas fasādes gar jūru ir renovētas un vismaz divas trešdaļas no ēkām rotā ļoti acīmedzami uzraksti “Hotel” un zvaigznītes. Šķiet, gan, ka renovēta ir tikai viena māju kārta – sānieliņās ieskatoties, praktiski tūlīt sākas klasiskais Neapoles apdrupums. Gar promenādi ejošās ielas vidū būvdarbi vienā posmā, taču iela ir slēgta krietni garākā gabalā, radot priekš Neapoles neierasti klusu un mierīgu vietu, kur uz brīvās brauktuves pastaigājas saimnieki ar suņiem un skrien sportisti.

Tā mēs turpinām līdz Olas cietoksnim. Cietoksnis ir salas nelielu gabalu no krasta, uz to var aiziet pa lielu, veclaicīgu tiltu. Uz tilta pārdod suvenīrus, un kāds vīrs mēģina mums iestāstīt, ka mēs esam no Kalifornijas. Nu, viņš varbūt ir no Kalifornijas, bet es noteikti nē. Par cietoksni ir leģenda, ka pamatos esot iemūrēta ola un, ja tā saplīsīs, tads cietoksnis ies bojā un Neapolei arī būs grūti.

Cietoksnis izskatās ļoti permanenti slēgts apmeklētājiem, par ko man ir ļoti jauktas izjūtas – tajā milzīgajā klucī līdz augšai uzkāpt noteikti būtu nogurdinoši, bet skats būtu jauks. Apmetam mazu līkumiņu starp cietokšņa piekājē esošajiem restorāniem, tie pārsvarā ir slēgti, jo galīgi nav sezona. Taču liekas, ka vasarā te ir varena drūzma.

Pēc cietokšņa mēs paejam vēl gabaliņu prom no pilsētas centra iečekot vienu parku, kurā es ļoti saviļos – tur gan ir skaistas palmas un cipreses (vai kas nu viņas ir), bet zeme ir kārtā klāta ar konfeti un mans skarbais ienaidnieks atkritumi te arī ir diezgan plaši pārstāvēti. J. ir izpētījis restorānu iespējas, un mēs ejam atpakaļ pie Olas cietokšņa sēdēt jahtu ostas malā un ēst jūras veltes. Vēl nav septiņi vakarā, tāpēc vairums restorānu vispār ir ciet. Bet Zi Teresa ir vaļā, un tā nu mēs tur ieveļamies iekšā. Kāda pajauna sieviete slauka grīdu, kad mēs nākam iekšā. Tad viņa pārstāj slaucīt un uz mums mulsi skatās. – Are you open? – Yes, yes! – Good!* – Mēs esam pilnīgi tukšā restorānā vienīgie, mūs rūpīgi nosēdina stūrītī.

J. ēd ņokus vieglā tomātu mērcītē ar kaut kādiem gliemežiem, man ir grilētas jūras veltes, mēs pūtinam kājiņas un pļāpājam par niekiem. Tad mēs pasūtam vēl fritētās uzkodas un desertus. Kaut kas tam restorānam nav ar viesmīļu permanenci, viņi sūta pie mums trīs dažādus viesmīļus no kuriem viens nerunā angliski. Tā jau nekas, bet fritētās uzkodas mums atnes divreiz. Mēs protestējam, ka tā ir kļūda, un mums par lielu prieku, tas bez strīda tiek pieņemts. Vēlāk čekā mēs ieraugam, ka viņi ir iesituši mums divas un vienas izņēmuši. Man iesilst sirsniņa pret jaukajiem cilvēkiem, kas nemēģina strīdēties ar nogurušajiem tūristiem par valodas barjerām. Kopumā es secinu, ka grilētas zobenzivis varbūt nav mana lielākā mīlestība, bet fritēti jūras mošķu gabaliņi ir super, un tā šokolādes kūka (jo profiteroļu nebija), lai vai kā viņu sauktu, arī bija lieliska. Es vienīgi mazliet pabrīnos, ka arī tik mīlīgā restorānā tualetē pods ir bez brilles, bet laikam šajā pasaules malā šo ērtību neatzīst, tikai viesnīcā bija.

Sēžot restorānā, es pasērfoju pa Vikipēdiju un uzzinu, ka patiesībā visas šīs dienas man bija redzami ne tikai kaut kādi kalni, bet arī Vezuvs. Jā, tur, tas lielais. Atpakaļ uz viesnīcu līdz Jaunajam cietoksnim mēs ejam pa jūras krastu tumsā, bet ar optiskā piesārņojuma atblāzmu Vezuva konturu var ļoti labi apskatīt, un es izstāstu arī J. šo atklāsmi. Tad kādu brīdi mums vedas visnotaļ ekscentriska, haotiska un neizglītota saruna, kā mērīt lietas, kas nāk ārā no vulkāna, līdz mēs sasmejamies un vienojamies, ka vulkanu pirdieni ir bīstama manta.

Plāns ir iet uz viesnīcu pa visīsāko no visiem īsākajiem ceļiem, jo nogurums jau ir diezgan liels.

Reāli tas, kas notiek, ir, ka mēs nevaram iet cauri nekādām slēgtām jahtklubu teritorijām, tāpēc mēs ejam pa citu ceļu kā šurpup, un ieklīstam Neapoles galvenajā laukumā, kur vienā pusē diezgan milzīga pils un otrā pusē ir absolūti milzīgs baznīcas komplekss, kas sastāv no lielas bazilikas centrā un diviem kolonu ceturdaļlokiem abās pusēs tam. Karte saka, ka tā ir Svētā Franciska bazilika un ka tā ir slēgta. Bazilikai ir milzīgs, apaļš kupols, iespējams, lielākais pilsētā, jo es atpazīstu, ka to redzēju pa dienu no jumta skatu laukuma. Bazilikas fasāde nav sevišķi izgaismota, taču varbūt tas ir pat labāk – tagad uz tumšo debesu fona knapi saskatāmā ēka liek domāt par grandiozitāti un varenību, nevis to, cik daudz varbūt kaut kur ir grafiti vai nav. Šaubu nav, kādreiz Neapole ir bijusi ārkārtīgi grandioza pilsēta.

Tālāk mums sanāk nonākt līdz iepriekšējās dienas gida pieminētajai Umberto galerijai. Tā ir milzīga, labi izgaismota un nesen renovēta. Stiklots jumts, dzelteni baltas iekšējās ārsienas, daudz rotājumu. Vienā pusē ir relatīvi neliela fasādes daļa atstāta nerestaurēta, nezinu, izglītojošu vai ekonomisku apsvērumu dēļ, un kontrasts pret ir milzīgs – nerestaurētā daļa ir neskaidri brūna nenosakāmām rotājumukrāsām. Pat skaistām lietām vajag savu uzturēšanu. Šķiet, vairums šejienes veikaliņu veras ciet, taču mēs paspējam nopirkt vēl pāris magnētiņus – manai mammai un vecmāmiņai. Es ilgi mokos izvēlēties, kas man šķistu tiešām saistīts ar to, kas šeit redzēts, jo kičīgi zilās līča ainas ar krāsainajiem citroniem vienkārši nav tas, kas ar mani te ir noticis. Beigās es nopērku vienu magnētiņu ar pašauras ieliņas skatu un vienu ar panorāmisku skatu pār līci un dzeltenu saules blāzmu pār Vezuva kontūrām. Jā, šodien saule nebija tik dzeltena, bet ir, ir, tas ir tas, kā tas būtu saulē.

Ceļš uz viesnīcu mūs izved pa tādu kā smalāku Neapoles rajonu, gar ielu ēkām ir vismaz daļēji renovētas fasādes, un arī ēkas ir lielākas, mazāk saspiestas. Šī gan vēl aizvien ir liela iela ar daudz mašīnām. Pēc divām trešdaļām ceļa man kājas uzdod un es apsēžos uz akmens soliņa mazliet papūtināt pēdas. Man varbūt liekas, ka man ir uzvilktas labās pastaigu kediņbotiņas, bet manām pēdām liekas, ka bija laiks beigt jau pirms pāris kilometriem vismaz. Netālu no mums stāv kāds vīrs ar vidēji slielu tumbiņu piestiprinātu tā kā pie riteņtašas rāmja. Tumba mazliet paspēlē un tad apklūst. Es kādu brīdi neuzkrītoši skatos, kas tur būs, varbūt dziedās? Neuzzinu, jo tumba turpina ik pa pāris minūtēm apklust un vīrs diezgan acīmredzami ir neapmierināts ar notiekošo.

Pēc atgriešanās viesnīcā nolemjam brīdi pasēdēt uz jumta terses un paatpūsties, pirms ķerties pie somu krāmēšanas. Šis ir pēdējais vakars Neapolē un rīt plānots tikai mājupceļš, un J. ir dabūjis 100ml limončello pudelīti. Stikla glāžu mums nav, dzeram no papīra espresso krūzītēm. Jumta terase ir neliela un labā aizvējā, tāpēc sēdēt un vērot ostā staigājošos kuģus un divus milzīgos, visnotaļ statiskos prāmjus varētu diezgan ilgi, ja ne lidmašīnu troksnis. Neapolē lidosta ir ļoti iekšā pilsētā, pēc kartes izskatās, ka tā ir pat divreiz tuvāk mums kā Vezuvs, un arī tas nav ļoti tālu. Lidmašīnas lido bieži, un brīdī, kad tās ir apmēram mums virs galvas, tas patiesībā vēl ir stipri zemu un tāpēc visnotaļ trokšņo. Limončello, starp citu ir ar foršu citronu miziņu smaržu, daudz pilnīgāks, kā tas ko man ir gadījies iepriekš dzert. Taču kaut kādā brīdī tas beidzas, un mēs ejam beidzot krāmēt somas.

*) – Vai esat atvērti? – Jā, jā! – Labi!

Neapole 3: jaunā polisa

2024-02-10 00:56 | Publicēts 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , ,

Trešajā dienā, ejot uz universitāti, es prātuļoju, ka, ja šai vietai ir savs šarms, tad tas noteikti ir saistīts ar daudzveidīgajiem balkoniņu margu kalumiem un puķpodiem visur. Puķpodi ar lielām palmām, mazām palmām, naudaskokiem, efejām, sukulentiem, kaktusiem un vēl nez ko dāsni rotā apkārtējo māju balkonus, restorānu terases un reizēm arī statuju piekājes. Šķiet, tie sacenšas ar fenomenāli blīvi nobruģētajām ieliņām – zaļā zona, kas nav puķupodā, vismaz šajā pilsētas daļā ir milzīgs retums. Vēlāk es ievēroju, ka neliela daļa augu ir mākslīgi – tie kodīgajā dienvidu saulē ar laiku izbalē dīvainās krāsās.

Universitātē itāļu kolēģis man un čehu kolēģim skaidro par pilsētā redzmajiem Maradonas attēliem apmēram tā: pāvestam varbūt vajag kaut kādus brīnumus vai ko tādu, lai ieceltu kādu svēto kārtā, bet neapoliešiem viss ir pašiem skaidrs, un neapoliešiem Maradona ir svētais, tāpēc vairums svētnīcu pilsētā esot vai nu viņam, vai pilsētas aizgādnim San Paulo. Kolēģis arī pievērš uzmanību, ka pilsētas bildēs, kad mēs rādam telefonos safočētus grafiti un plakātus, Maradonam ap galvu ir tāda kā gaismiņa.

Pēcpusienā es no universitātes atgriežos mazliet agrāk, un J. ierosina, ka aizvedīs mani uz vietu, kur viņš ir izlasījis, ka esot pilsētas labākās babas. Iespējams, šo ierosinājumu ietekmē arī tas, ka viņš tur pa dienu jau ir bijis, ēdis babas, sūtījis man bildes un man ir skaudis. Šī vieta ir vecpilsētā visnotaļ centrāla laukuma vienā malā un pārdevēji lieliski runā angliski. Mēs mazliet parunājamies par kafiju, viņa pakomplementē mani, kad es saku, ka, ja jau esmu šeit, tad dzeršu espresso, nevis “lielo kafiju”. Es diplomātiski to noklusēju, bet man tobrīd jau ir stipri stabils viedoklis, ka Eiropas ziemeļpuse māk vienu kafijas veidu, dienvidpuse otru, un jaukt nevajag, jo centieni dzert nepareizajā pusē nepareizo kafiju vienkārši noved pie kaut kā apšaubāma. Labākajā gadījumā. Baba ir ļoti laba arī ar putukrējuma piciņu vidū, lai gan tradicionālā ir vislabākā.

Vakarā mums ir kopistiski organizētā pastaidziņa pa vecpilsētu gidu vadībā. Tās laikā es uzzinu, ka svarīgākās lietas neapoliešiem esot ēdiens, futbols un katoliskā ticība. Vēl es uzzinu, ka pilsētā ir pāri pa 200 baznīcu, kā arī Eiropas vecākā univeristāte. Kā arī to, ka “Neopole” nāk no neo polis, jaunā polisa, šajā vietā pilsētu ir dibnājuši senie grieķi, un vecpilsēta ir vēl tagad saglabājusi grieķu polisām raksturīgo plānojumu – 3 lielas, paralēlas ielas vienā virzienā un daudzas mazākas – perpendikulāri. Vēlāk mēs redzam arī nelielu atraktu pilsētas mūra fragmentu, kur apakšā vecie apaļie akmeņi ir hellēņu laika, bet virsū kantainie – romiešu. Stāvi, skaties uz vairāk kā divus tūkstošus gadu senu cilvēces vēsturi.

Pirms jaunās polisas vecā vieta ir bijusi pussalā dziļāk iekšā jūrā, netālu no vietas, kur tagad ir Olas cietoksnis. Vecās vietas nosaukums mitoloģijas līmenī ir saistīts ar sirēnu, kas, nevarot izturēt, ka viņai nav izdevies pievilināt Odiseju un apēst, ir metusies jūrā, noslīcinājusies un tikusi izskalota krastā šajā vietā. Vēl mēs uzzinām par Santa Kiaras nobombardēšanu un par to, ka viņai blakus ir vēl viena – Jaunā Jēzus – baznīca. Šī baznīca kādreiz ir bijis kāda augstmaņa (Vikipēdija saka – Salermo prinča) nams, augstmanis iepēries kaut kādās intrigās, iespējams, mēģinājis izraisīt dumpi, un nams tāpēc ticis konfiscēts. Konfiscētais nams vēlāk pārdots jezuītiem, kas nolēmuši, ka smuka fasāde, nav ko bojāt mākslas pieminekli, tāpēc pietiks, ka pārtaisīs tikai iekšpusi. Tā nu Jaunajā Jēzus laukumā ir milzīga barokāla fasāde, kas veidota no lieliem pelēkiem klučiem un kopumā atgādina muižu, taču ir baznīca. Durvju arka ir rotāta ar vijīgiem baltiem rotājumiem, kas vismaz vakara tumsā glīti izceļas uz pelēkā fona. Daļā fasādes kluču ir iegrebtas kaut kādas zīmītes. Gids saka – visticamāk būvnieks iegreba, lai viņam samaksā, taču cilvēkiem ļoti patīk sacerēt leģendas par šo simbolu mistiskajām un slēptajām nozīmēm. Izklausās visnotaļ ticami.

Vienā pastaigas brīdī mūsu patiesībā diezgan lielā grupa izpelnas agresīvu pīpināšanu no vismaz desmit mašīnām – pat lielām ielām luksoforiem gājēju zaļās gaismas ir ļoti īsas, un kamēr mūsu bars viss tiek pāri, jau sen ir sarakanais.

Pastaiga noslēdzas galerijā Principe blakus arheoloģijas muzejam. Galerija šajā gadījumā ir liela, caurstaigājama ēka vai varbūt ēku komplekss, ko savieno stikla un metāla arku jumts. Šī neesot tik liela un slavena kā Umberta galerija, bet šī gidam patīkot labāk. Savukārt arheoloģijas muzejs esot slavens ar to, ka tur pēc atrakšanas sākumā ir vestas visas lietas no Pompejiem. Pirms mainījās arheoloģijas izpratne un pēc iespējas vairāk lietu sāka atstāt tur, kur tās atrastas. Gidu patiesi sajūsmina, ka kārtīgie ziemeļnieki ekskursijas beigās ne tikai atdod atpakaļ uz ausi liekamos skaļrunīšus, bet daļa pat nav izmetuši zipmaisiņus, kur skaļrunīši sākumā bija.

Galerija, tāpat kā lielais vairums vecpilsētas ēku, sen nav renovēta. Var redzēt, ka augšējos stāvos gar rotājumiem aug visādi nesankcionēti augi, taču kādreiz tā nepārprotami ir bijusi grezna celtne. Galerijā ir vairāki restorāni, mazākajā no tiem mums ir universitātes welcome drink – kādu brīdi dzeram vīnu, ēdam uzkodas (man vislabāk patika mazas bulciņas ar lasi) un runājamies.

Es ļoti rūpīgi mēģinu atpūtināt kājas, taču realitāte ir tāda, ka mēs esam daudz staigājuši šodien, viesnīca ir tālu, un līdz brīdim, kad mēs beidzot esam agriezušies viesnīcā, man ārkārtīgi sāp nostaigātās pēdas, es esmu izbesījusies par to, cik sasodīti grūti ir šķērsot ielas, jo vairums gājēju pāreju (pat vairāku joslu ielām) ir neregulējamas, satiksme ir dzīva, un tāpat vien, tāpēc ka kāds grib pāriet kaut kur, neviens pie pārejas nestājas. Jādur drosmīgi pāri un drusku jāizvairās, lai neuzbrauc. Starp citu, pat atritumu konteineriem pilsētā uz katra stūra ir pa atstarojošai uzlīmei. Konteineru te ir melnais tūkstoties, bet atkritumu, smaku un kaku uz ielām vienalga ir daudz, daudz vairāk, kā esmu pieradusi un atzītu par jauku esam. Viesnīcā mēs ar J. izlasam, ka pirms gadiem 10-20 Neapolē ir bijusi milzīga atkritumu izvešanas krīze. Un, ka ir bijuši protesti pret valdības plānu sakrāmēt atkritumus dabas parkā ap Vezuvu. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad ir daudz, daudz labāk. Lai vai kā, kad beidzot esam tikuši līdz viesnīcai, saskatamies un secinām, ka Neapoles uzbrukums mūsu maņām ir kas līdz šim nepiedzīvots – tā ir intensīvāka par jebkuru citu pilsētu, kur līdz šim esam bijuši, un mēs, kopš nedzīvojam galvaspilsētā, vispār esam atraduši no intensīvām pilsētām.

– Davai, mēģinam rīt citādi, – es saku. – Skaties, rekur ir cietoksnis, rekur ir vēl viens cietoksnis, viss pie jūras, varbūt tas būs tā maigāk.

Neapole 2: pica un meloņu liķieris

2024-02-09 00:16 | Publicēts 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , , ,

Pirmās dienas vakarā, ejot uz viesnīcu, mēs ieejam Santa Kiaras baznīcā. Tā ir interesanta gotiska celtne ar taisnām gaiša akmens sienām, tumšu baļķu griestiem, un pārsteidzošā kārtā tikai dažiem rotājumiem, taču ārkārtīgi grezniem. Es par to aizdomājos vien mirkli, līdz uzmanību piesaista kāds cilvēks, iespējams, piedzēries, kas sakliedzas ar sievietas balsi, kas skan no mikrofoniem. Es nesaprotu ne vārda, taču diezgan ticami tur notiek kaut kāda apmaiņa – uz pārmaiņām viena balss skan un otra klusē. Pāris dienas vēlāk, kad staigājam pa pilsētu gida pavadībā, uzzinu, ka šo katedrāli 2. Pasaules kara laikā nobombardēja līdz pusei (no augšas), un pēc tam atjaunoja tikai pašu ēku, bet ne rotājumus.

Ārpusē blakus katedrālei ir bruģēts pagalms ar mocīšiem un ārkārtīgi, milzonīgi trokšņains suņu pastaigu laukumiņš.

Viesnīcā atgriežamies nosacīti agri un kārtīgi izguļamies, lai ir spēks.

Otrajā dienā es dodos vienu no daudzajām (4) Neapoles universitātēm (nē, ne uz to visvecāko Eiropā) darīt savu darba lietu un J. iet staigāt pa pilsētu. Kaut kur pa vidu viņš mēģina arī izpalīdzīgajam viesnīcas īpašniekam paprasīt stikla glāzes, lai nav jādzer no papīra, un man zemāku spilvenu. Jo J. ir ievērojis, ka es atkal guļu ar salocītu dvieli zem galvas, un viņam šķiet, ka tas nav optimāli. Es esmu tā pieradusi pie tā, ka viesnīcu spilveni nekur pasaulē nav priekš manis, ka pat neaizdomājos par to. Viesnīcas īpašnieks ir lielu sajūsmu iedod J. … vēl vienu tādu pašu spilvenu un vēl papīra glāzes (diezgan daudz).

Mana diena universitātē ir ārkārtīgi produktīva, es atveļos uz viesnīcu izpumpējusies un nogurusi. Pēc dekompresijas stundiņas es sāku J. jautāt, kur tuvumā var ēst. Ir gandrīz septiņi (šeit daudzi restorāni praktizē divfāzu darbalaiku – pusdienlaikā un pēc septiņiem vakarā) un J. piedāvā iet viesnīcas īpašnieka ieteikto Prezidenta picu ēst īstas neapoliešu picas. Tur, iespējams, esot kādreiz bijis Bils Klintons.

Mēs esam agri, picērija ir gandrīz tukša. Galdiņi ir pagrabā. Gaisma šķiet man mazliet par baltu un griezīgu, taču senās velves ir biezas, pamatīgas un iespaidīgas, un pica ir lieliska. Man ir milzīga baltā pica ar rikotu, kaut kādu kūpinātu sieru, sālīto šķiņķi un kabaču ziediem. Tās pamatne ir ne par cietu, ne par mīkstu. Vēl man ir gandrīz līdz malai pielieta baltvīna glāze. Lai nu ko, bet pabarot mani Neapole māk.

Pēdējo picas šķēli es atdodu J., un tāpēc man puncītī ir vieta tieši vienam gardumiņam. Ejam pa tuvējām sīkieliņām meklēt saldumus. Ir vēls, un vairums saldumvietu ir aizvērušās. Nelieli sviestmaižu un mazo picu stendi nezkāpēc ir vaļā, bet konditorejas ir ciet. Izņemot vienu stipri vecpilsētas centrā. To pašu, kur bijām jau vakar. Es sāku ievērot, ka patiesībā šeit rumbābas sauc vienkārši par babam, nespecificējot, kādā alkoholā tās ir mērcētas. Pērkot babu, J. sāk sīkrunas ar pārdevēju par to, ka vienīgā saldumu vieta, kas tik vēlu vaļā (pārdevējs saka, ka tas tāpēc, ka nedēļas vidus), un es sadūšojos pajautāt, vai Neapolē nesen ir bijuši kādi svētki, ka visās malās zilibalti karogi, futbola vimpeļi un zemē ir tik daudz konfeti. Karnevāls taču vēl nav bijis? Pārdevējs paskaidro, ka pagājušajā gadā Neapoles futbola klubs ir uzvarējis kausu, tāpēc tagad neapoliešiem svētki būs teju visu gadu. Un Maradona. Mēs taču zinot, kas ir Maradona? Es pamāju ar galvu, slavens futbolists, bet kaut kas man galvā nelīmējas kopā. Taču pilsētā ir ļoti daudz Maradonas attēlu.

Starp citu, karnevāls vispār sākas tieši pēc mūsu aizbraukšanas, tas mums ies secen. J. ir izlasījis, ka meloņu liķieris esot lieta, tāpēc viņš nopērk mazītiņu pudelīti (~100ml) krēma melončelo. Atceļā es daudz fočēju spokainās šaurās ieliņas. Sīki balkoni, daudz puķupodu un āārkārtīgi daudz izžautas veļas – tām nepārprotami piemīt sava, nekur citur pasaulē neredzēta aura.

Viesnīcā mēs kādu laiku nosēžam uz jumta terases, no papīra espresso krūzītēm dzerot melončelo un vērojot līci un divus izgaismotos prāmjus. Laiks sevišķi silts, taču specifiski glāsmains, kā jau vietā vai laikā, kur pēc būtības ir silti, tikai uz brīdi drusku padzisis. Es kādu brīdi lasu vikipēdiju, kas ir ar to futbolu. Izrādās, Maradona ir diezgan daudzus gadus nospēlējis tajā pašā Neapoles klubā, un viņš gluži vienkārši šejieniešiem ļoti patīk. Pēc viņa nāves 2020. gadā stadions, kur šis klubs spēlē mājas spēles un kas līdz tam bija nosaukts pilsētas aizstāvja San Paulo vārdā, ir pārsaukts Maradonas vārdā.

Atgriezusies viesnīcas numuriņā, es padomāju, ka būtu labi parakstīt, taču vienīgais, ko es uzrakstu, ir sev atgādinājums nākamajā emuāra ierakstā iekļaut par Santa Kiaru, un tad nogurums mani uzvar.

Neapole 1: kā šodien lidosim?

2024-02-08 00:52 | Publicēts 2024-02 Itālija, Ceļojumu stāsti | Komentēt
Birkas: , , ,

Par braucienu uzzinu vēlu, lidojumus pērku pēdējā brīdī, izvēle ir slikta – turpceļā izlidošana septiņos no rīta un pārsēšanās Parīzē CDG, atpakaļ ceļā vai nu 30h pauze Minhenē, vai arī viena vienīga iespēja caur Kopenhāgenu, kur nevar nopirkt nododamo bagāžu. Es izvēlos pirmo, un kravājoties ilgi pukstu par to, ka es nezinu rokasbagāžas noteikumus šķidrumu pārvadāšanai. Ar visu to, ka lietoju ļoti maz kosmētikas un visu, ko var, batoniņos un ziepju gabaliņos, zobu pastu ta vajag.

Jāatzīst gan, ka negaidīt Rīgā to milzu rindu uz bagāžas nodošanu ir patīkami. Aiz drošības kontrole paņemu bezkofeīna kafiju – rituāls un tā, bet es ceru lidmašīnā vēl pagulēt.

Parīzes CDG ir ne tikai viena no man nemīļākajām, bet arī viena no pasaules lielākajām lidostām. Es to zinu, es esmu tam gatava, es piebrīdinu arī J., ka mums ir tikai 2h, mums pirmais darbs jāatrod pareizie izlidošanas vārti un tikai tad var jebko citu. Bet mums paveicas, Neapoles lidojums ir šajā pašā terminālī mazāk kā 10 vārtus no mūsu ielidošanas vietas. Mums nav izdrukātas iekāpšana skartes, mēs prasam vienam darbiniekam, tas saka, ka nevajag, ja mēs jau esam drošības kontroles šajā pusē, tad pietiks ar personas ID. Nu labi. Mēs nopērkam pa bulciņai itāļu stendā, pārdevēja dīvaini paskatās uz manu silikona kafijaskrūzi un ielej man kapučino vienreizlietojamā papīra glāzītē, mēs sēžam pie vārtiem, ēdam un mazliet ķiķinam par terminālī dzīvojošajiem zvirbuļiem. Kad sākas iekāpšana, mēs nogaidam, kad noskrien lielākā iekāpēju rinda, un tikai tad dodamies iekāpt. Un jauka, smaidīga lēdija izskaidro, ka šis ir EasyJet reiss, bet mums vajag AirBaltic reisu, kas ir citā terminālī. Šī termināļa ekrānos arī nav rakstīts, kurā terminālī tas ir, te ir pārsvarā tikai šī termināļa reisi. Bet mūsu reiss ir pēc pusstundas.

…

Jā, man ir diezgan grūti izskaidrot, tieši kā mēs vispār paspējām. Man likās, ka šī būs tā īstā reize, kad beidzot visa neesošā nauda aizies jauna lidojuma pirkšanai un vajadzēs vēl zvanu draugiem.

…

Paspēšana ietvēra tā paša nabaga lidostas darbinieka izpratināšanu, skriešanu, skriešanu, čemodāna saķeršanos un iedošanu J. nest, skriešanu garām 6 vīriem ar kalašiem, sāpošas kājas, drusku sāpošas plaušas, vienu autobusu, vienu drošības kontroli, vienu izmisumu, vai mēs esam pareizajā termināļa 2G galā, jo te ir tikai 20-50. vārti, skriešanu vēl un elsošanu milzīga cilvēku pūļa galā. – Is this the the gate 2G-22 to Naples? – Yes! – Good bless! Because there is another Naples flight in another terminal.* – Mēs pārsteidzošā kārtā pat paspējām pirms lidotājus bija sākts pakot autobusiņos. Un tas, starp citu, bija AirFrance, nevis AirBaltic reiss.

Dīvainā kārtā, apsēžoties lidmašīnā, man vēl aiz vien bija pat maks, ID, telefons un austiņas, nekas no tā nebija izbērts lidostas gaiteņos.

Neapolē mēs nolaižamies dienas vidū, J. ir atradis pamācību, kādu autobusu mums vajag, un nepilnas pusstundas laikā mēs esam jau centrā. Viesnīca ir vienā vecpilsētas malā. Vecpilsēta ir kvadrātmetros liela, ārkārtīgi blīva, stipri augstu apbūvi. Vēl tā ir trokšņaina, haotiska, apdrupusi, karsta, pilna ar grafiti, joņojošām vespām, apdauzītiem fiatiņiem, konfeti, atkritumiem, grafiti, cilvēkiem, sīkbodēm, cilvēkiem, un vēl, un vēl, un vēl. Man ir karsti, man ir nelabi no brauciena autobusā (tam bija netīri un aizlīmēti logi, un tas ļoti kratījās), man gribas ēst, nāk miegs, es nesaprotu, kur esmu nokļuvusi, un kā šajā haosā izdzīvošu visas šīs dienas.

Viesnīca ir kādreiz skaistas 19.gs. ēkas apmēram miljonajā stāvā (reālistiski runājot, kādā sestajā) pāris kvartālus no līča. Ēkas fasādi remontē. Iekļūšanai viesnīcā ir atsūtīta video instrukcija, kas aizņem 4 video. Kamēr J. to pēta un mēģina kaut ko saprast, durvis atveras, kāda sieviete prasa, vai mēs esam uz viesnīcu, viņa esot īpašnieka draugs. Ēkas centrā ir kāpnes, kas pa apli, pa apli ved apkārt nelielam tukšam laukumiņam, virs kura nav jumta. Tas ir daudz par mazu, lai būtu iekšpagalms, bet kaut kas tas ir. Pie kāpņu margām sakārti daudzi puķupodi. Pakāpieni ir augsti. Kāpnēs pusceļā mūs pārķer viesnīcas īpašnieks, kas mums saulaini un plaši runā kaut kādā neaptveramā angļu un itāļu valodas mistrojumā. Karte, jā, labi, karti. Viņš iezīmē kaut kādas svītriņas, pastaigu maršrutus, apvelk jau kartē iezīmētās baznīcas vai cietokšņus… Ēdiens? jā, viņš saraksta vairākus resorānus. Es jūtu, kā manas smadzenes padodas un pāriet no centieniem konstruēt gramatiski pareizus teikumus uz atslēgvārdiem. Tap water good? Can drink? Good. Pay card. No, no, noo, no cash. Card.** Pa numuriņa logu redz šosejveida ielu ar sešām joslām, graustu, vēl kaut kādas ēkas, 2 milzīgus prāmjus, drusku līča un kaut kādus kalnus, visticamāk tos, kas ir Kapri salā.

Kad beidzot esam tikuši vaļā no viesnīcas īpašnieka, J. ieiet dušā, es novelku sasvīdušās drēbes un vienkārši vārtos gultā.

Pēc ilgas rekreācijas pauzes mēs nolemjam, ka ir jāiet ēst. J. nolemj, ka jā, ejam uz kādu no ieteiktajām vietām. Aizejam uz Tandem, vietu vecpilsētā, kur dod pastu. Pa ceļam es vairāk kā trīs reizes izvainos no tikšanas nobrauktai ar mopēdu un vienu reizi ar kaut kādu auto. Tandēma viesmīlis runā negaidīti gludā un labā angļu valodā, un uzzinājis, ka pirmo reizi esam Itālijā, sāk ilgi un rūpīgi stāstīt, ka ir ragū mērce ar daudzas stundas vārītiem tomātiem un cūkgaļu, un tad ir dženoviešu mērce, kas ir gandīz tik pat reģionāla, bet bez tomātiem, taču ar sīpoliem un liellopu, un lūk, ir tādas cietās pastas un šitādas mīkstās pastas, jā, šī būs vispiemērotākā ragū. Un tad ir pildītā mocarella ar vairāku veidu ragū, tas esot tāds kā viņu pašizgudrojums. Vīni, jā, sarkanais un baltais, no baltajiem visi trīs ir sausie, bet šis ir vissausākais un tas ir vissaldākais… un jā, vai es neesot veģetāriete un vai es varot ēst cūkgaļu, jo šajā ragū ir tieši cūka, bet šis ir veģetārs… Vissaldākais sausais baltvīns ir lielisks, genovēzes pasta ir dievīga un ar ragū pildītā mocarella ir vispār ekselenta, lai gan man parasti negaršo tomātu mērces. J. priekš ragū pienākas parmezāna siers, bet uz manas genovēzes ir jāber pekorino, tāpēc mums katram ir savs, diezgan liels, rīvētā siera trauks. Man tieši aiz muguras aiz metāla restēm ir kaut kādas baznīcas kāpnes un pa relatīvi kluso ielu blakus ik pa brīdim joņo vespas. Desertā paņemam katrs pa espresso un uz abiem vienu rikotas desertu ar medu, riekstiem un citrona miziņu. Rikota ir citādi graudaina nekā Latvijā. Espresso saldināšanai līdzi nāk maza burciņa, kas pildīta ar biezām, saputotām cukura putām, kuras palīdz izveidot drusku espresso. Es nestādos priekšā, kā tas strādā, to man stāsta J., kurš ir paspējis to kaut kur izlasīt. Es ēdu, pārdomāju dzīvi un secinu, ka laikam kaut kas tajā globālajā pārjūsmā par šī reģiona virtuvi ir.

Atpakaļceļā mēs drusku palīkumojam pa vecpilsētu, burzma ir milzīga, bet mēs atrodam saldumu veikalu, kur es nopērku rumbābu un pāris kārtainos reģionam raksturīgos krēma pīrādziņus – drusku vairāk kā mēs patiesībā jau varam apēst, bet mani moka ziņkārība. Pīrādzīņi ir labi, rumbāba ir brīnišķīga. Rumbāba ir ar ruma un cukura sīrpu piesūcināts keksiņš, šeit tā ir vienkārši milzīga un ļoti sulīga. Es izvairos no vēl vienas vespas un secinu, ka nu bada nāve man gan te nedraud.

_______________

*) – Vai šie ir vārti 2G-22 uz Neapoli? – Jā. – Slavēts Dievs! Jo ir vēl cits Neapoles lidojums citā terminālī.
**) Krāna ūdens labi? Dzert? Labi. Maksāt karte. Nē, nē, nēe, skaidra nauda nē. Karte.

Veidojiet bezmaksas vietni vai emuāru vietnē WordPress.com.
Entries un komentāri feeds.