Lauma tur ārā

Čehija 3: Špilberkas kazemāti un ērgēļmūzika

Trešā konferences diena paiet klausoties un runājoties. Es uz savu prezentāciju uzvelku skaistu, jauku žaketi un kafijas pauzē tieši pirms prezentācijas uzgāžu uz tās brūnu karameļu jogurtu. Vismaz pamanīju, pirms sāku runāt, un novilku. Kaut kādā brīdī es pārlieku prātā, diez, kā tas ir, ka eksistē speciāli konstruēts aparāts, kafijas pagatavošanai, kas pats samaļ kafiju, saputo pienu, nomēra visu izejvielu apjomu, un teorētiski kontrolē arī spiedienu un temperatūru, un kafija, kas nāk ārā, ir tik ļoti bezgaršīga un nekāda. Konferences viesnīcā ir pilns ar šiem it kā viedajiem automātiem un visa kafija, ko es dabūju, ir briesmīga. Un reizēm turklāt vēl tāds aparāts apvemj neuzmanīgu zinātnieku ar pienu. Arī nakšņošanas viesnīcā brokastu kafijai bija tikpat bezjēdzīgs aparāts, bet vismaz tas nevienu reizi neapvēma ne mani, ne citus, ko redzēju, ar pienu. Vakarā bija konferences oficiālās vakariņas, kur man J. sastādīja kompāniju. Sociālajā aspektā ļoti jauki, iepazinos ar dažiem foršiem slovēņiem un vienu igauņu puisi, bet no pārtikas un piedzīvojuma viedokļa – visgarlaicīgākās konferences vakariņas, kurās esmu bijusi. Nu ko lai es interesantu pastāstu par vakariņām, kas ir tajā pašā viesnīcā (smalkākā telpa gan), kur konference un pusdienas, un dod gandrīz visus tos pašus ēdienus, ko pusdienās? Čehi prot kartupeļus, mazie, apaļie kartupelīši ar rozmarīnu bija lieliski. Pēc vakariņām mēs ar J. izmetām nelielu loku pa naksnīgo pilsētas centru. Tā kā pa dienām ir stipri silts vai pat karsts, vakarā pilsēta ir ļoti dzīva, visi izceptie cilvēki iznāk ārā dzert alu, mieloties un baudīt silto vakaru municipālajos šūpuļkrēslos. Es nezinu, kā tas strādā, bet Brno vecpilsēta ir pilna ar saliekamiem koka šūpuļkrēsliem ar pilsētas simboliku. Ceturtā, pēdējā konferences diena ir īsāka. Es noklausos vairākus interesantus referātus (vienu referentu es gribu noķert parunāties, bet neizdodas), es noklausos konferences noslēguma vārdus (intense, indeed), un eju atpakaļ uz viesnīcu satikt J. un doties piedzīvojumos. Iepriekšējās dienās mēs spriedām, diez, ko labāk, doties uz Govju kalna planetāriju vai Špilberkas pili. Lēmumu mūsu vietā pieņem planetārija darba laiks: tā vieta veras ciet dienas vidū, tapēc mums jādodas uz pili. Pa cieļam uz pili tiek pieņemts administratīvs lēmums vispirms ēst. J. piedāvā vispirms kaut kādu čehu alusvietu, bet es noraidu, ka pārāk tālu no mūsu maršruta, un mēs tā varam nokavēt pils darbalaiku. Kā nākamo J. atrod kaut kādu viesnīcas restorānu, kurā ieejot viņš pats saraujas “ui, smalki!!” Es saku, ka nekas, nekas, mēs sēdēsim stūrītī un mūsu lina vasaras drēbītes patiesībā ir diezgan glītas. Lasot ēdienkarti, es nespēju izvēlēties starp vismaz pieciem kārdinošiem ierakstiem, tapēc mūsu maltīte izvēlas par kārtīgu uzdzīvošanu. Uzkodu sadaļā ir zosu aknas ar ķirbju biezeni un laikam sarkanvīna redukcijas mērci. Kā otro J. paņem panētu pildītu vistas fileju (cordon bleu), bet es jau jūtos piesātinājusies ar miljons (labiem!) gaļas ēdieniem pēdējās dienās un tad man ir laša salātu ar plaucētu olu, daudz zaļumiem un kaut kādu patīkami maigu krējuma vai majonēzes bāzes mērcīti. Sēžam, dzeram alu un spriežam, ka šis ir daudz interesantāks pārtikas piedzīvojums kā konferences vakariņas un ka tas ir neierasti. Teorētiski mums būtu jāsteidzās uz pili, bet praktiski tomēr tiek ēsts deserts. J. dabū lielu bumbu bezē, kas ir rūpīgi izdobta, piepildīta saldējumu un augļiem, un pārlieta ar augļiem. Kad J. pakomplementē, ka tas ir garšīgi, viesmīlis saka, ka tas deserts esot šīs vietas lepnums jau fift… gadus. Es neesmu droša, vai tas ir piecpadsmit vai piecdesmit, jo izklausās pēc piecdesmit, bet vietas dizains ir stipri moderns. Es izvēlos dumplings with curd, būdama stipri droša, ka tas ir slikts angļu valodas tulkojums un gan jau patiesībā tie būs biezpiena pončiki. Nop, tie tiešām ir pelmenīši ar biezpiena pildījumu, sasmalcinātu lazduriekstu mērci, vaniļas saldējumu un putukrējumu. Ļoti garšīgi, starp citu, bet nu nevajag paļauties, ka visi tulkojumi ir nepareizi 🙂 Pēc visām gastronomiskajām izvirtībām mums līdz visu pils muzeju slēgšanai ir palikušas tieši divas stundas, tapēc augšā pilskalnā nākas velties maksimāli ātri, pa visstāvākajām kāpnēm ar kārtīgu piepuli. Augšā mums nav laika bezgalīgi ilgi pārlikt, ko mēs labāk vēlētos redzēt, tapēc es paņemu mums biļetes uz skatu torni man par prieku un kazemātiem J. par prieku. Kazemāti tehniski ir pils pagrabos, taču mūsdienās sanāk tā, ka ieeja abiem pagrabu korpusiem ir no lietas, kas izskatās pēc iekšpagalma, bet vēsturiski laikam ir bijis viens no aizsarggrāvjiem. Kazemātiem ir divas daļas (katra savā pusē), katrai daļai divi stāvi, un kartē, kas mums iedota, ir nepareizi norādīts ieejas punkts, tapēc kādu brīdi mēs ar J. nodarbojamies ar apmaldīšanos… stāvot pils kompleksa vidū zem klajas debess, un pat neejot iekšā kazemātos. Bet tomēr pēc brīža mēs tiekam skaidrībā ar ekskursijas karti, un tiešām izstaigājam visas daļas. Viena daļa ir veltīta tam, kādi bija apmēram 18. gs. cietumi šajā pilī, vienā stūrī ir, ja nejaucu, rekonstruētas 16. gs. celles un vienā daļā ir redzamas papildsienas, ko sabūvēja nacisti, kad izmantoja pili par savu nocietinājumu. J. sataisa bildes, ka šitas noderēšot viņa zīmēšanas projektiem. Es novērtēju, ka informatīvajā bukletā vismaz 3 vietās ir skaidrojumi, ka, lai gan nekāda zelta bedre, cietums, protams, nav, vairākas baumas par cietumnieku spīdzināšanu ir bijušas tikai leģendas, turklāt vēlāk radušās. Nu, pirms moderno cilvēktiesību laikmeta cilvēki visticamāk tikai priecājās, ka kāds baumo par to, ka cietumā ir vēeel briesmīgāk nekā tur patiesībā ir. Visticamāk tas tika uzskatīts par labu veidu, kā, ē, samazināt cietuma noslodzi. Pēc tam mēs sportiskā, steidzīgā tempā kāpjam kapellas tornī. Tornis nav augsts, pakāpienu nav katastrofāli daudz, bet skats pār Brno ir lielisks, jo, pirmkārt, ir ļoti skaidra diena, tālu redz, un, otrkārt, štrunts, ka tornis ir zems, ja pati pils ir kārtīga kalna galā! Mēs ar J. kādu brīdi diskutējam, kurus baznīcu torņus mēs atpazīstam un kurš no redzamajiem ir rātsnama tornis. Starp citu, mēs atcerējāmies nepariezi, tas nebija rātsnama tornis. Kāpjot lejā, mēs satiekam torņa sargu, kas runā tikai čehiski, bet diezgan nepārprotami ir nācis mūs meklēt rokā un ķeksēt no torņa ārā, jo tūlīt slēgs. Mēs smaidam un mājam ar galvu, un, kamēr sargs iet aizslēgt visas torņa augšējās durvis un aizvērt visu logus, izdaram klasisku lopu gājienu – iešmaucam blakus durvīs 5 minūtes paskatīties pašu kapellu. Es, godīgi sakot, nezinu, kādā viedā mūs neieslēdza, bet tas bija tā vērts. Es tajās dažās minūtēs īsti nespēju uztvert kapellas plānojumu, tur vai nu kaut kas ir aizbūvēts vai pārbūvēts, tas nav klasiski simetrisks baznīcas būvējums ar altāri utt. Tās ir divas bēšos toŗnos ieturētas telpas ar rakstainu grīdu. Abām telpām vienā pusē ir vairāki augsti neogotiskas formas logi, kas ir aizpildīti nevis ar detalizētām, krāsainām vitrāžām, bet dūmakainām rūtīm dažādās pasteļkrāsās. Tāda klusināta, mierpilna un meditatīva atmosfēra, patiesībā ārkārtīgi skaisti, un es tur noteikti pavadītu ilgāku laiku, ja nebūtu darbalaika beigas. Ar nelielu līkumu caur pils iekšējo pagalmu (izskatās, ka tur būs koncerts), mēs dodamies ārā no tām pils daļām, kur mūs varētu ieslēgt. Mēs vēl jo projām esam pašā kalna virsotnē, pilij ir iespējams no ārpuses apiet apkārt, stūros ir skatu laukumi (vienā no tiem mēs atkal satiekam municipālos šūpuļkrēslus), tapēc mēs nesteidzamies uzreiz lejā. Šeit ir arī vairākas nelielas kafejnīcas. Spriežam, ka par saldējuma ēšanu ar skatu paŗ Brno noteikti ir jāmaksā ekstra, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka Brno pārtika un restorāni nav sevišķi dārgi (lēšam, ka lētāk pat kā Siguldā, kur nu vēl Rīgā), tapēc mēs nolemjam, ka var. Tā nu mēs idilliski nosēžam kādu pusstuniņu, J. paņem alu un es – kafiju ar saldējumu un putukrējumu. Laika ziņas solīja 27 grādus tajā dienā, un arī vakarpusē vēl aiz vien ir ļoti silti. Terase ir pret vienu no tām Brno pusēm, kur mēs praktiski neesam bijuši. Ejot lejā, es pusapzināti mūs novedu ne gluži uz to pusi, kur būtu vistuvāk uz viesnīcu. Viens līkumiņš šur, viens tur, tad ielas galā ir redzams kaut kāds obelisks, ko mēs pieejam paskatīties. Tad izrādās, ka uz laukumu, kurā ir obelisks, ved kāpnes, kam apkārt aug daudz daudz rožu, un pa šīm kāpnēm noteikti ir jāuzkāpj. Obeliskam blakus ir kolonāde, kas ļoti skaisti krājas zeltainā gaismā, saulei laižoties uz leju, un es kādu brīdi cenšos to nofotogrāfēt. Pie obeliska vienā pusē ir stalažas, uz kurām strādā vairāki cilvēki. Dažu metru augstumā obelisku rotā nelielu akmens lauvu figūriņu rinda, puse no tām ir nokrāsotas dzeltenas, otra puse – akmens krāsā, un es nesaprotu, vai tie cilvēki viņas krāso vai tieši otrādi – tīra nost. Es nokautrējos pajautāt. Obeliska laukumam vienā malā ir skatu platforma, mēs mazliet pafotogrāfējam. Tad es sāku skatīties apkārt uz otru pusi un izrādās, ka mēs esam pienākuši ritīgi tuvu Sv. Pētera un Paula katedrālei. Tā ir Brno lielākā katedrāle, tā ir uzcelta pati, atsevišķa kalna galā un ir visprominentākā ainavas iezīme skatoties no Špilberkas. Protams, ka uz to bija jāaiziet. Par spīti tam, ka tas ir burtiski blakus, mēs ejam minūtes 10 vai pat 15, tapēc ka, jāiet ir pa platformām, kas spirālveidā ved mūs apkārt kalnam tuvāk katedrālei. Uz platformas malām sēž miljons jauniešu grupiņu, laikam esam atraduši populārāko vietu pilsētā. Nu jā, nu laikam jau loģiski, tie skati ir ekselenti. Pie katedrāles beidzot izkļūstam no aizmugures. Tā ir milzīga gotiskā stila ēka ar cakainu fasādi. Vikipēdija vēsta, ka pati ēka esot daudz vecāka (14. gs.) un divi augstie torņi esot 20 gs. sākums, bet es neesmu pietiekami acīga, lai šo atšķirību pamanītu pati. Rietošā saule baznīcas augšpusi iekrāso spilgti, spilgti dzeltenu. Kad atnākam priekšgalā, es pārsteigti konstatēju, ka baznīca vēl aiz vien ir vaļā. Vispirms pieņemu, ka tad jau droši vien dievkapojums – varētu pieiet pie durvīm, palūkoties pa lodziņu iekšā un netraucēt. Taču uz lodziņa rakstīts, ka ir bezmaksas koncerts, turklāt tas ir rakstīts pat angliski. Mēs ieejam. Kad beidzas kārtējā dziesma, es neuzkrītoši apsēžos. Ērģeļmūzika ar soprānu. Kādu brīdi sēžu un domāju, ka šis droši vien ir tas, kā cilvēki domāja, ka vajadzētu izklausīties enģeļu balsīm un debesu harmonijām. Akustika, protams, ir pārpasaulīga, un beigās aplausu vētras vidū man pat izdodas atiet tik tālu uz altāra pusi, lai ieraudzītu koncerta sniedzējus stāvam un klanamies augšā blakus ērģelēm. Prom ejot, es paņemu par piemiņu vienu apņurcītu programmiņu. Kāpjot lejā no katedrāles kalna, mēs nokļūstam Kāpostu laukumā. J. spriež, ka būtu jāēd vakariņas, bet viņš nezinot kor un neesot atradis labu restorānu, un… un… Es ievelku mūs pie pēdējā brīvā galdiņa itāļu restorāna terasē turpat laukuma vidū. Nogurums un Brno pārtikas cenas. Mūs apkalpo smaidīgs viesmīlis, kas acīmredzami te nestrādā pirmo dienu, viņš apskaujas ar vietējo puķu pārdevēju, kaut ko iepļāpā ar patstāvīgajiem klientiem, un vienlaicīgi ātri un efektīvi apkalp mūs, iesaka labāko vīnu un tā tālāk un tā jo projām. Morāvija ir labu baltvīnu reģions. Ēdam pastu – man ar zilo sieru un valriekstiem, J. ar tomātiem un liellopa asti. Par spīti pilnīgi neadekvātiem pulksteņlaikiem mēs nezkā pat paspējam pēc vakariņām, atgriezušies viesnīcā, ne tikai savākt čemodānus, bet arī mazliet pievienoties datorspēļu sazvanā ar maniem sibiem. Tas gan atkal mazliet iedragā izgulēšanos, bet nu, varbūt tā nav liela bēda, varbūt nākamajā dienā vilcienā pagulēs.