Tampere 5: Mumini
2023-08-27 20:21 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: korvapuusti, Muminu muzejs, Puusti, Somija, Tampere
Pēdējā skolas diena ir īsa un oficiāli sākas vēlāk. Es paguļu ilgāk, un tad pārvaru bailes izskatīties nepateicīga, un aizeju uz reģistratūru pavisam mazliet pažēloties, ka numuriņa uzkopšana iepriekšējā laikam manu dušā žūt atstāto cieto šampūnu nesmuki pelēkbrūnajā krāsā ir noturējuši par kaku un izmetuši. Reģistratūras meitene izskatās šausmīgi vainīga par šādu notikumu pavērsienu un es saku, ka nekas un ka patiesībā man vienkārši gribējās drusku pačīkstēt. Tomēr pēcpusdienā, kad nāku pēc somas, viesnīca man ir sarūpējuši pāris našķīšus mierinājumam. Mūžību pirms tam nebiju dzērusi Pepsi un, tukšojot mazo bundžiņu, iekšēji pasmejos, ka arī tā arī ir piedzīvojuma daļa.
Tas, ka cilvēki dodas prom dažādos laikos, šajā skolā ir stipri pierasts, taču šoreiz piektdiena ir saorganizējusies vēl īsāka un neformālāka kā citreiz. Ā. ir radusies iespēja apciemot senu draugu Helsinku slimnīcā, tapēc viņš samaina savu vakara vilcienu pret dienas vidus vilcienu. Pārējie kaut kā stipri vienbalsīgi nolemj, ka skola bez galvenā idejas autora dalības ir dīvaini, un pēcpusdienas sesija tiek atcelta. Un Kirsi pēc tam, kad es biju iepriekšējā nedēļā ieminējusies, ka es mēģināšu kaut kad aiziet uz Muminu muzeju, bet tur ar darbalaikiem grūti, vienkārši pasludina, ka mēs varētu piektdien visi, kas grib, iet uz Muminu muzeju atceltās pēcpusdienas sesijas vietā.
Muminu muzejs ir divi stāvi Tamperes koncertzāles pagrabā, tas ir vienu kvartālu no Tamperes universitātes. Vienā ēkas sienā ir liela stiklota piebūve ar skatu uz parku, tur ir iekārtojies restorāns Tuhto. Izrādās, tur ir ļoti normāls pusdienu piedāvājums (lazanja vai tradicionālā laša zupa), tapēc mēs aizdodamies lielā barā tur. Lazanja ir laba, es pajautāju, vai ir sociāli pieņemami ņemt papildporciju, uz ko I. parausta plecus – ja salātus var ņemt vēl, kafiju var ņemt vēl un maizi var ņemt vēl, kapēc lai lazanju nevarētu? un ja nu kādam ir iebildumi, lai es izliekoties, ka es esmu tūrists. Nevienam nebija iebildumu.
Kad mēs, kārtīgi paēduši, lielā barā ejam pirkt miljons biļešu, darbiniece mums laipni aizrāda, ka, lai taču mēs pagaidot 15 minūtes, kad sāksies kaut kāda oficiālā Tamperes muzeju bezmaksas pēcpusdiena. Es, protams, naudu, ko citādi veltītu biļetei, notērēju Muminu suvernīru veikalā – tur ir ļoti skaistas pastkartes un man nākas intensīvi savaldīties, lai nenopirktu visus. Es pamazām aptveru, ka es ļoti gribētu skaistus Muminu kopotos rakstus, bet latviski, ne angliski, zviedriski vai somiski.
Muminu muzejs ierauj mani visā pilnībā, es pazūdu tajā uz visu atlikušo pēcpusdienu un promejot nolemju, ka varētu vēl.
Muzeja ekspozīcijas materiāli ir sagrupēti tematiski pa grāmatām, taču viscaurcaurēm galvenie elementi ir divi – gar sienām Tuves Jansones zīmējumi grāmatām un telpu vidusdaļā ir miniatūru kompozīcijas / diorāmas, ko ir veidojusi pārsvarā Tuves partnere Tūliki Pietla, reizēm ar Tuves un citu cilvēku palīdzību. Centrālais elements ir milzīgā muminu māja, kas sastāv no 4 stāviem un torņa, un kopā ar postamentu ir krietni garāka par mani, un es neesmu tas īsākais cilvēks. Un, runājot, par postamentiem, šī iztāde šķiet visnotaļ piemērota bērniem – postamenti ir pietiekami zemi, lai, piemēram, pirmklasnieki varētu aplūkot diorāmas, netiekot turēti rokās. Tas gan nozīmē, ka pie pāris diorāmām man nākas tā kārtīgāk pieliekties, bet nekas, es pietupjos.
Detalizācijas pakāpe ir vienkārši brīnišķīga. Man bija kāds nebūt priekšstats par Jansones zīmējumiem, jo atceros tos no grāmatām, taču par diorāmām šķita, ka es varētu tās pētīt stundām. Muminu virtuve ar panniņām un katliņiem. Mumintētis blenž stikla lodē, kas ir Tuves vecvecāku papīru turamais atsvars. Susuriņa telts, kuras priekšā ķipari klausās ermiņikas, utt.
Laikam pusčetros man viena no biedrenēm jautā, vai gaidīt mani, jo citi plāno aiziet laikam uz vēl vienu muzeju. Es atbildu, ka man vairs baigi daudz laika līdz vilcienam, tapēc es palikšu tepat un paldies Kirsi un citiem par visu.
Es staigāju gar Muminu diorāmām tik ilgi, kamēr man sāk neprātīgi sāpēt kājas, un ir jāpasēž pufā. Muzeja mājaslapā ir teikts, ka ekspozīcijas apskates laiks ir apmēram divas stundas, kas ir ļoti labs novērtējums, ja neesi uz detaļām vērsts cilvēks, kas vēlas rūpīgāk apskatīt Tū-tiki balonu vai Muminu māmiņas katliņus.
Izlīdusi no maģiskās muminu valstības es pēkšņi attopos uz saules sakarsētajās Tamperes ielās ar ļoti smagu, dīvaini uzblīdušu (kuram te vakar nebija spēka kārtīgāk salocīt drēbes) čemodānu. Pa ceļam uz vilcienu es ieeju Cafe Puusti, un nez kā vienas maizītes vietā paņemu vienu rokā un vēl četras maisā. Rīt esot somu dabas diena, tapēc tai vienai mazītei ir virsū egļu skuja. Čemodānā tās četras ielikt nav iespējams, tapēc visu atlikušo vakaru, katru reizi, kad es pakustinu savu datorsomu, apkārt sāk smaržot pēc kanēļa un kardamona.
Vilcienā man pašai ir pārsteigums, kā es pamanos smago, apaļo čemodānu iestūķēt augšējā plauktā un pēc tam vēl arī izmocīt ārā, nedabūjot sev to uz galvas. Lidostā man ir ārkārtīgi daudz laika, jo vilcienu nākšanas grafiks bija kāds nu bija, bet drošības kontrole ir nenomāli ātra, ne viņi prasa izņemt datoru no somas, ne kurpes novilkt. Paldies dievam, ir tieši tā kā skolas biedri teica čatā un nevienu nep*š manas kanēļmaizes rokasbagāžā. Es pat esmu iemācījusies burvju vārdu “korvapuusti”, vismaz uz brīdi. Lidosta ir ļoti patīkama, nu, priekš lidostu standartiem, taču man atkal sāk sāpēt kājas no visas tās kāju lietošanas, tapēc es ar kārtējo somu filtra kafijas krūzi vismaz stundu sēžu šķērsu apsēdusies kādā klubrēslā (lai kājas nav tik ļoti uz leju) un skatos caur stikloto sienu uz vakara mākoņiem. Somija ir jauka, Tampere un tās cilvēki ir bijuši ārkārtīgi laipni, taču tagad ir laiks mājās.
________________________
P.S. Mūsu pārsteiguma/apsveikuma dziedājums iznāca melodiskāks, kā varētu gaidīt. Un I. arī šoreiz bija līdzi toņdakša. Es nenoturējos un pajautāju, jā, viņa ņemot uz visām konferencēm toņdakšu līdzi.
P.S.2. Kirsi, šķiet, bija svēti apņēmusies pieskatīt, lai mums nekad nepietrūktu kafijas. Mācības notika tādās telpās, kur virtuvīte bija turpat blakus, katrā virtuvītē bija pa “industriālajai” kafijas gatavošanas ierīcei (divas dripmašīnas vienā korpusā), tapēc katru reizi, kad radās kaut mazākās aizdomas, ka termosā beidzas kafija, Kirsi vienkārši aizgāja uztaisīt vēl. Ja cilvēks esot par 90% gurķis, tad es uz skolas beigām biju par 90% kafija.
P.S.3. Arī otrs organizators atzina, ka, lai gan formāli viņš ir kaut kur ierakstīts kā galvenāks organizators, viņš vispār esot piekritis skolu organizēt tagad tikai tapēc, ka viņam ir bijusi iespēja iesaistīt Kirsi.
P.S.4. Man ir nelabas aizdomas, ka Paulig Somijā pārdod labāku kafiju nekā Rīgā.
P.S.5. Kopējā aizmāšības bilance ir tāda, ka es vismaz uz laiku biju pazaudējusi 4 priekšmetus, bet tikai vienu, vismazvērtīgāko, es tā arī neatguvu.
P.S.6. Bojātais zobs sāpēt nesāka un nākamajā darbadienā pēc atgriešanās es godprātīgi biju pie zobārsta.
Tampere 4: Rauhaniemi un dažādi nieki
2023-08-27 19:11 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: Rauhaniemi, Somija, Tampere, Tillika
Trešdien es uzmetu veselīgu dzīvesveidu un aizeju pusdienās ēst kanēlmaizes uz netālo Cafe Puusti. Tur arī otrajā reizē ir ļoti labi. Skolas diena ir tāda kā vieglāka, jo mums ir gan stipri pabrīva pēcpusdiena, gan viena no prezentācijām, kas veltīta jomas 25gadei, ir daudz bilžu no dažādiem notikumiem cauri gadiem. Tā nu es beidzot tieku pie aizkavētās ceļojuma piezīmju rakstīšanas – tā šajā braucienā ir liela sāpe – gribas vismaz nedaudz pierakstīt notikumus, bet tas visu laiku konkurē vai nu ar spēju klausīties, ko māca, vai ar gulēšanu. Naktsmieru ļoti cenšos respektēt, lai pietiek spēka 2 nedēļas visu noklausīties, un tā nu cieš rakstīšana.
Vakarā Kirsi ved mūs uz Rauhaniemi peldēties. Tur ir lielā (pavisam lielā) ezera malā peldvieta kopā ar publisko pirti. Cik saprotu no Kirsi, tā ir normāla somu prakse – ja jau ir peldvieta, tad pielikt pirti arī -, bet šī ir viena no vecākajām šādām vietām Tamperē – no 1929. gada. Savācamies tāds bariņš (tiekamies pie Mumina statujas!) un vienojamies iet kājām. Puse ceļa sanāk caur pilsētu, līdz mēs izejam pie Tamperes jahtu ostiņas. Tālāk gar ezermalu, kur parka veidā ir iekopts – ar pļautu zāli un dekoriatīviem tiltiņiem. Kolēģi spriež, ka emocionāli ir grūti noticēt, ka Tampere ir iekžemes pilsēta, jo ezeri ir tik lieli, ka cilvēkam, kas pieradis dzīvot, piemēram, Stokholmas arhipelāgā, kur salas aizsedz horizontu, jūra izskatās apmēram tāpat kā Tamperes lielie ezeri ar saviem tālajiem, zobainajiem otrpuses krastiem un ievērojamo skaitu salu. Peldvietā es aizeju pataustīt ūdeni, un nolemju, ka tas nav tik ļoti auksts, lai pat neuzvilktu peldkostīmu. Turklāt nākot bija karsti. Peldvietas krastu veido milzīgi, mazliet apglumējuši akmeņi, tapēc drošākas ūdenī ietikšanas vietas ir izveidotas mākslīgi – ir gan kāpnes, kas ieved relatīvi dziļāk, gan ar maziem akmentiņiem nobērta lēzenā ieiešanas vieta. Ūdens ir pavēss, taču ne neiespējami auksts – lienot iekšā liekas traki, bet iemērktās ķermeņa daļas ātri aprod. Tie mazie drošības akmentiņi gan ir drusku asi un druku bakstās pēdās. Ir neierasti, ka es varu ieiet ūdenī, cik dziļi vien vēlos, kaut līdz kaklam un turpināt ezera dibenā redzēt savus kāju pirkstus. Pirtij tuvākā ir dziļā ieiešanas vieta ar kāpnēm, tapēc es savā bērnu pludmalītē varu justies gandrīz vai viena, par spīti tam, ka šī ir ārkārtīgi labi apmeklēta vieta. Vēja nav, debesis ir apmākušās, vakars ir mierīgs. Ir tik idilliski, ka es, mākoņos skatīdamās drusku nosalstu. Redz, par zobu raizējoties, es nebiju nopirkusi pirts biļeti, kas te ir vienīgā maksas sastāvdaļa. Taču man neizdodas salt pārmēru ilgi, jo, pirmkārt, Kirsi ierosina atpakaļ braukt ar autobusu un, otrkārt, mēs pēc tam aizejam uz indiešu restorānu. Ir ļoti grūti salt, ja vēderā iekrāmē milzīgu porciju viegli čillīga panīra amizantā mērcē ar papaijas un riekstu piedevām. Pēc atgriešanās viesnīcā es mēģinu piepildīt vairāk kā nedēļu loloto plānu pagaršot viesnīcas restornā citronu lakricas desertu, bet virtuve jau ir ciet. Tā vietā es paņemu vienu dzērienu un kādu laiku skatos uz bārmenes profesionāli precīzo un izkopto darbošanos.
Ceturdien pusdienlaikā mēs krietna grupiņa paķeram nelielas panīni maizes mazākajā no divām Tamperes universitātes ēdnīcām un… Mācamies somiski dziedāt. Zināmā mērā. Šeit tradīciju veidojas tas, ka skolas dalībnieki kaut ko nodzied organizatoriem, un kaut kā sagadās, ka šoreiz to godu izpelnās Vanha kellarissa valittaa, veca somu panku dziesma par paaudžu konfliktu. Ā. piezīmē, ka tā sanāk tieši organizatoru paaudzes dziesma. Tie, kas māk somiski, dzied visu tekstu, pārējie – piedziedājumu ar pilsētu uzskaitījumu “Helsinki, Tampere, Jyväskylä, Oulu”. Mūsu sākotnējais plāns ir to dziedāt vakarā restorānā, bet tur īsti nesanāk, jo mūsu izvietojums ap galdiņiem ir dziedāšanai nepiemērots. Tā vietā mēs samulsinām organizatorus ar šo piektdienas rītā. Skan gluži jauki, un piedziedājums ir stipri lipīgs, es turpinu to atcerēties vēl vairākas dienas. Dziesmu var paklausīties te.
Ceturtdienas vakarā mums relatīvi oficiālākas vakariņas Tillikas restorānā blakus vienam no laikam diviem Tamperes teātriem. Lai gan atšķirībā no lielām konferencēm citās zemēs, šī nav liela maltīte ar vairākām kārtām un desertu pa virsu, mani ļoti iepriecina manas zivtiņas ar kartupeļu biezeni un restorāna interjers. Jā, zivtiņas atkal ir repši, atkal karsti, atkal lieliski. Restorāns lepojas ar vairāk kā simt gadus ilgu vēsturi, un interjers te ir patīkami nemoderns – tumši koka paneļi, kas kontrastē ar zeltītām un dzeltenām maliņas, gaiši giesti ar izliektiem dekoratīvajiem ciļīem un lielām kroņlukturu lampām. Viesmīlis ir traki steidzīgs, viņš tik bieži aizmirst pajautāt/uzklausīt, ko dzers arī sievietes, ka tas mūsu galda galā izvēršas par atkārtotu joku objektu. Vēl es uzzinu, ka somu tradīcija ir pusstundu pirms kāda restorāna vai bāra slēgšanas nomirdzināt gaismas un pārtraukt pārdot dzērienus, lai cilvēki var bez stresa izdzert savu dzērienu, pirms tiek izdzīti no telpēm. Pēc restorāna Kirsi ierosina, ka var jau būt, nemaz vēl nav jāiet gulēt, un mēs mazākā grupiņā nolemjam aiziet vēl mazliet papļāpāt. Šonedēļ univeristātē ir studentu orientēšanās nedēļa, un izskatās, ka šovakar ir kaut kāda milzu studentu ballīte, studenti ir visās malās un jo sevišķi – milzīgā rindā pie kāda bāra, kam mēs ejam garām. Taču Kirsi, protams, zina arī to, kur studentu nav, un aizved mūs uz ļoti gaumīgu alus vietu apmēram pa vidu starp Tilliku un Universitāti. Iespējams, Konttori. Man atliek vien nobrīnīties, kā viņa vienmēr zina tuvāko labo bāru, garšīgās pusdienas un visu pārējo, gandrīz vai varētu padomāt, ka Tampere mainās atbilstoši viņas vēlmēm. Arī šeit ir vairāki pastāvīgā piedāvājuma lejamie amatali un ap desmit mainīgie… Vispār mani patīkami pārsteidz, ka pilsētā ar kādiem 250 tūkstošiem iedzīvotāju ir tik laba alus izvēle. Mēs diezgan ilgi aizpļāpājamies par dažādām lietām, par zinātni, par to, kā atšķiras rakstu rakstīšana datorlingvistiem un matemātiķiem, par to, kā dažādās valstīs cilvēki mācās braukt ar automašīnu, un tā tālāk. Atpakaļceļā uz viesnīcu man kaut kur garām paskrien vairāki ķiķinoši, palagos ietinušies studenti, un pie viesnīcas es redzu veselu autobusu, no kura kāpj ārā… palagos ietinušies studenti.
Tampere 3: repši, Pūniki un dažādi nieki
2023-08-26 18:45 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: Plevna, Pūniki, repši, Somija, Tampere
Nākamajā nedēļa nāk ar tādu kā lietaināku laiku, un es pirmdienas rītā saprotu, ka man nav manas mīļās, violetās lietusjakas. Žēl, laba jaka. Nez, kur palikusi, Toiskā aizmirsta vai jebkur Tamperē izkritusi?
Savukārt skolai ir jauns dalībnieku pieplūdums, jo, cilvēki, kas jomu zina labāk, mēdz braukt tikai uz otro nedēļu, kas veltīta aktualitātēm, nevis iesācējiem. Tapēc pirmdienā vēlreiz notiek gājiens uz tirgu ēst asinsdesas ar brūkleņu mērci un piedzert pienu. Asinsdesas ir manai latvieša gaumei ļoti pa prātam, tapēc es pievienojos. Līdz ar ierašanos tirgū, sāk līt. Mēs ar brazīļu kolēģi paņemam pa desai un tad pievienojamies Ā. un vēl vienam kolēģim, kas ir iekārtojušies zem nojumes un paņēmuši tradicionālo cepto zivtiņu ēdienu. Zivtiņas tiek pārdotas līdzīgi kā frī kartupeļi vai KFC vistiņas – lielāks vai mazāks trauks, kurā ir kaudze karstu zivtiņu, klāt tu dabū mērcīti atsevišķā trauciņā, ņem zivtiņu pirkstos, pamērc mērcītē un om-nom-nom. Zivtiņas ir, tātad ceptas, varbūt, varbūt viegli panētas (nesapratu), bez galvām, bet ar asakām, tādu palielāku šprotu izmērā, bet pēc sugas tās nav reņģes, tie ir repši. Ā. jau ir lielā zivtiņu porcija, brazīļu kolēģis paņem vēl mazo, jo viņam pēc desas gribas vēl kaut ko, un rezultātā ir ļoti daudz zivtiņu. Jo te tirgū gan desas, gan zivtiņas tiek servētas lielās porciņās. Pat, ja tā saucas par mazo porciju. Tā nu es dabūju pagaršot. Sākumā esmu skeptiska – kad pagājušajā nedēļā Vīkinsāres piknikā man iedeva pagaršot aukstu un no lielveikala paciņas, šķita meh. Taču izrādās, ka svaigi ceptas, vēl siltas siltiņas ir pavisam cita lieta. Skelets ir mīksts un man absolūti netraucē (kas ar latviešu reņģītēm man bieži tā nav), mani biedri jau sen ir pieēdušies, tapēc es gruntīgi noēdos repšus. Neko sev porcijas – trīs cilvēki ņēma tā kā priekš sevis, bet arī es vēl esmu gandrīz pārēdusies.
Kaut kur pa burzmu es ieminos Ā., ka varbūt, tikai varbūt mana jaka ir palikusi Toskā. Ā. momentā atceras, ka svētdien no rīta viena violeta vējjaka pie pirts ir bijusi un ir pat notikusi jautāšana, vai tā kādam nepieder, bet es tad neesmu bijusi klāt. Es briesmīgi nopriecājos, uzrakstu savu adresi, apsolu apmaksāt pasta izdevumus un tā tālāk… Bet jau pievakarē izrādās, ka kāds no lielās ģimenes brālēniem vai māsīcām tur būs otrdien, un paķers manu jaķeli līdzi. Man vēlreiz ir visnotaļ paveicies, un līdz prombraukšanai es jaku tiešām atgūstu.
Pirmdienas vakarā ir kopāsanākšana ar picām. Šoreiz ir vairāk cilvēku un tapēc tiek pasūtītas divas mega ballītes picas. Tas gan laikam beigās izrādās nedaudz par daudz, jo organizatori pāri palikušās picas šķēles pēc tam piedāvā mums vēl vairākas dienas. Kirsi man pastāsta, ka piektdienas vakarā Helsinku vilciens varētu būt pilns, tapēc es darītu prātīgi, ja nopirktu biļeti laikus. Vēl viņa pastāsta, ka, arī laikus pērkot, biļetes var nopirkt stacijā automātos, ne tikai internetā. Stacija ir kādu 10, varbūt 15 minūšu gājienā no Tamperes universitātes, tapēc es nolemju būt prātīga. Pēc tam, kad biļete nopirkta, es vēlreiz izstaigāju netālo Stockmann ar domu, ka varbūt tur var dabūt mīkstas, patīkamas pidžamas bikses. Tā vietā patiesībā man sanāk divas ļoti jaukas, aromātiskas un organiski audzētas tējas glītās bundžās.
Otrdienā brazīļu kolēģis ir atnesis paša ceptas somu stila kanēļmaizes ar mazliet kardamona. Priekš pirmā mēģinājumu – nudien lieliski! Pusdienās mēs aizejam ķīniešu restorānu, kuram ir pusdienu piedāvājums. Manī nostiprinās pārliecība, ka pusdienu piedāvājumi Tamperē ir īstais veids, kā izdzīvot. Ja vienkārši restorāna otrais bieži ir 20 un vairāk eiro, tad pusdienu piedāvājumi parasti ir 8-12€, cenā ietverot ne tikai kaut kādu pamatēdienu, bet arī neierobežotu daudzumu salātu un kafijas. Ķīniešu restorānā pusdienu piedāvājums patiesībā ir drusku līdzīgs zviedru galdam – pēc savas gaumes vār izvēlēties gan nūdeles un dārzeņus, gan pavasara rullīšus, vonton pelmeņus un vēl vairākas lietas. Man ārkārtīgi iepatīkas vonton pelmeņi ar garneļu pildījumu un vienas relatīvi vienkāršas nūdeles ar ārkārtīgi garšīgu mērci. Nezinu, kas tā tāda, gan jau noslēpums.
Otrdienas vakarā Ā. mūs aizved mūs uz Pūniki skati torni. Tamperē ir pavisam jauna, šķiet pēdējo divu gadu laikā ierīkota, tramvaju infrastruktūra, tapēc šķiet, ka gan paši somu organizatori, gan arī Ā., kas Tamperē ir dzīvojis bērnībā, uztver to zināmā mērā kā atrakciju, un piedāvā braukt ar to pat tad, ja ceļš nav tāls. Es gan kaut ko sapinos meistarībā un to prieku neizbaudu, man vieglāk sanāk straujā solī aiziet uz tikšanās vietu netālu no torņa. Tramvaji, kas pa jaunajām sliedēm kursē, ir Škodas, to mums ar zināmu līksmību pastāsta čehu kolēģis. Es viņam pretīm pastāstu, ka Rīgā arī ir Škodas tramvaji, gan jauni, gan veci.
Pats Pūniki tornis atrodas neliela mežiņa ielenkumā kalna galā. Lai gan uz torni ved arī vairākas serpentīna taciņas, Ā. negrib tērēt tam laiku un ved mūs pa taisno kalnā augšā. Es aizelšos. Te nu bija vecāki, lēnīgāki cilvēki! Taču pēc dažām minūtēm mēs jau esam pie torņa. Agrāk par maksu esot bijis tikai lifts, taču tagad ieeja tornī ir 2€. Biļetes pārdod kafejnīcā. Mūsu it kā nav baigi daudz, taču kafejnīca ir maziņa, mūsu rinda izlokas ārā pa durvīm un rada sajūtu, ka tagad ir NU BAIGĀKĀ RINDA! Baigā rinda, protams, neprasa pat 10 minūtes. Uzkāpjot augšā, var redzēt, ka skatu tornis ir novietots izcili labā vietā. Ja viesnīcas skatu platforma, kur bijām pagājušā nedēļā, ļāva uz abiem pietamperes ezeriem skatīties tā ko na malas, tad Pūniki torņa skatoties, mēs esam tieši šaurajā vietā starp abiem ezeriem, un skatoties uz visām pusēm ir ezeri. Vienā virzienā man parāda, ka ir labi redzama arī Vīkinsāres sala, kur bijām pagājušajā nedēļā. Otrā pusē pie otra ezera ir redzams atrakciju parks ar darbojošamies amerikāņu kalniņiem, kas no šī attāluma izskatās pēc rotaļlietas. Es ievēroju arī lielu, apaļu, oranždzeltenu torni ar pilnīgi taisnām sienām, tas izskatās pēc pārspīlētas enerģijas dzēriena bundžas. Vēlāk es uzzinu, ka tā ir apakšā esoša tuneļa ventilācijas sistēma. Vācu kolēģis norāda, ka elektroskapja durtiņām salīmētās uzlīmes vairāk kā puse izskatās no Vācijas nākušas. Taču tur ir arī vismaz viena somu universitātes uzlīme.
Pēc torņa mēs lielā barā aizejam uz Plevnu – tā ir alus vieta Tamperes centrā vecā rūpnīcas ēkā ar plašu izvēli gan alus, gan ēdiena ziņā. Nepievēršu uzmanību, vai te pārdod arī bundžu un pudeļu alu, bet lejmie ali te ir 10 vienmēr pieejamie un 12 mainīgie veidi, un man tas jūtas kā baigā bagātība. Mani patiesi iepriecina, ka šeit (un kā vēlāk izrādās, arī citur) tumšos, stipros amatalus (imperiālos stautus un porterus) var nopirkt arī mazajos tilpumos, piemēram, 0,25l. Tā nu es paņemu vienu no somu lepnumiem – Siperia imperiālo stautu. Jauks, labprāt dzertu vēl. Vēl es dabūju arī visnotaļ otro ēdienu ar kartupeļu biezni un ceptām aknu šķēlēm – jauks, bet aknas varēja labāk izcept. Pļāpājot visādus niekus, mēs nosēžam diezgan ilgi, un, kad es ar Dienvidāfrikas kolēģēm dodos mājās, sāk līt. Vecākajai kolēģei turklāt ir arī nesen mainīta gūža un aizliegts iet lielos pārgājienos, tapēc mēs izmēģinām Tamperes autobusus. Lielā ērtība tādiem cilvēkiem kā mēs? biļeti var nopirkt, vienkārši pieliekot kredītkarti pie biļešu pārbaudāmās mašīnītes autobusā, nav jāpērk kaut kāda īpaša atšķirīga biļete.
Starpspēle: lauki
2023-08-26 17:20 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: Jūpajoki, pirts, risoto, Somija, Toiska
Brīvdienās Tamperē bija repa festivāls, kas mani neinteresēja, tapēc izmantoju uzaicinājumu izbraukt ārpus pilsētas. Mūs pabiedēja, ka tur būšot baigie lauki, nebūšot dušas un slapjās tualetes, tikai pirts un ezers, es paraustīju plecus, nu, ir redzētas tādas vietas, jā.
Braucām visi nelielā bariņā kopā ar vilcienu līdz Jūpajokiem un tad vēl tādu gabalu ar taksometru pa maziem, līkumotiem un tikai daļēji asfaltētiem celiņiem. Tā kā es sejas ne vienmēr atceros tik labi, tad to, ka abos virzienos (arī atpakaļ) braucām ar to pašu minivenu es ievēroju pēc plaisu raksta priekšējā stiklā.
Vieta, kur mēs nokļūtam, Toiska, ir saistīta ar viena organizatora paplašināto ģimeni. Ja pareizi sapratu, sievas vecmāmiņai bijis daudz bērnu (septiņi?), nopirkts zemes plaķītis nekurienes vidū pie paliela ezera, lai visiem vienmēr ir iespēja paatpūsties. Sākumā ar zemi kopā nākusi viena centrālā mājiņa, vēlāk, saradušās vēl dažas mazākas, nenopietnākas – tādas vasarnīcu veida būvītes, koka, nelielas, proporcionāli daudz vietas atvēlēts gultu izvietošanai. Ģiemenei augot, izaugusi kārtīga kopiena ar divām dažāda izmēra pirtīm, atsevišķu mājiņu bērnu rotaļlietām un tamlīdzīgiem labumiem. Lai gan tualetes tiešām ir sausās, lielajā, centrālajā mājā ir traukumašīna, nu, lielo pasākumu problēmu risināšanai. Tuvumā ap ezeru ir arī labības lauki, taču Toiskas mājiņas ir tā kā mežā vairāk, un ar lieliem, izcirstiem pagalmiem neauzraujas. Vienā malā ir apvienotais tenisa/volejbol/basketbola korts, kuru izmēgināt mums izrādās slinkums. Vienā no ezeru pludmalītēm pie ezera es redzu dažas bērnu smilšu lāpstiņas. Pagalma vidū aug pilnīgi nekultivētas brūklenes, kā arī mazliet, varbūt kultivētas avenes, kas sajukušas kopā ar ārkārtīgi saldām upenēm. Kā jau bieži Somijas dabā, nekas nav plakans, nekas nav vienā līmenī, akmeņi spraucas ārā no visiem stūriem. Mājiņā, kur mums piedāvā nakšņot, pie sienām ir dažāda vecuma bērnu zīmējumi, uz grīdas – krāsaini lupatdeķi un virtuves plauktos – nevienādas krūzītes. Ārpusē terase, kas vienā pusē sākas it kā uz zemes, bet otrā malā ir spiesta balstīties uz vismaz metru augstiem stabiem. Visādi āra krēsliņi un galdiņi, var pārsēsties no ēnas saulē un otrādi. Omulīgi. Kopumā man atmosfēra atstāj bērnībā lasīto Sālsvārnas salas vasarnieku grāmatu, lai gan vispār es zinu, ka tās autore ir zviedru, nevis somu rakstniece.
Pēc mantu nolikšanas un apskatīšanās apkārt mēs iekožam vieglas pusdienas, kas pārsvarā sastāv no sviestmaizēm, un izejam pastaigā ap ezeru. Tā izrādās diezgan liela pastaiga, kopā sanāk ap 10 kilometru, jo, pirmkārt, ezers nav nemaz tik mazs, otrkārt, ceļš vietām iet patālu no ezera. Sākumposmā drusku mežā paēdam mellenes. Uz beigām esam ļoti noguruši, taču pa vidu ir skaisti. Ezers ir skaists, dzirds. Laiks ir lielisks. Pa ceļam paskatamies gan bērzu audzītes ezermalā, gan labības lauciņus, gan ganības, kur starp pamežonīgas zāles kušķiem lien ārā lieli akmeņi. Zviedru kolēģis vienās ganībās nodibina sadraudzību ar diviem vietējiem zirgiem, abi brūni ar gaišām krēpēm. Vienās ganībās ir pinkainās govis ar lielajiem, līkajiem ragiem. Aiz kāda ceļa līkuma mūs pārsteidz paliels aitu pulks – kamēr mūsu nebija, tās klusi gulēja un varbūt gremoja, bet, mums parādoties, sāka trokšņaini stāstīt savu dzīves stāstu. Redzam arī vairākas dažādu lielumu kaimiņmājas, tās visas ir ar šejienei raksturīgo koka apdari kādā vienā krāsā un kontrakstkrāsā krāsotām logu ailēm, jumtu malām un dēļiem, kas nosedz pakšķus. Man rodas sajūta, ka vairāk puse no šīm mājām ir vai kādreiz ir bijusi latviešu bordosarkanajā krāsā. Apmēram pusceļā ir vietējais gaļas veikals, kur tiek nopirktas dažas desas vakara grilam. Vienā vietā man liekas, ka es redzu nelielu tīrumiņu, kurā kārtīgās rindās sastādīts… baltais āboliņš? Pēdējos pāris kilometrus gan mēs esam sakarsuši un saguruši, un tiek izdarīts secinājums, ka staigāšana pa mazajām granīta šķembām, kas veido ceļa virskārtu ir pārsteidzoši trokšņaina padarīšana.
Pēc atgriešanās tiek secināts, ka ēst gribas tagad, tapēc, lai cik gudri nebūtu darīt otrādi, vispirms mēs tomēr grilēsim, nē, bet kurināsim barbekjū, un tikai tad iesim pirtī. Barbekjū tiek iekurts, un mēs sagrilējam raibu plejādi gardumu – papriku, kukurūzu, baklažānus, cūkgaļu, desas, tofu un sieru. Kukurūza ir mana ideja, tapēc es dabūju diezgan nocīnīties ar viņas dalīšanu gabalos, taču beigās ar visām plauktā atrastajām dieszinkādajām garšvielām garšo gandrīz tikpat labi, kad mājās to būtu taisījusi mana otrā puse. Patiesībā mums pat mazliet par daudz ņammīšu, tapēc vienā brīdī rodas jautājums, a ko mēs darīsim ar atlikušo. Jautājums izskan tik skanīgs, ka I. pārtaisa to par dziesmiņu “what shall we do with a leftover tofu, what shall we do with a leftover tofu… … put it in the box and leave for tomorrow, put in the box…”, pārfrāzējot plaši zināmu 19. gadsimta angļvalodīgu jūrnieku dziesmu par piedzērušos jūrnieku. A. ātri uzķer un piebalso. Tofu, starp citu, tiešām tiek ielikts kastē un atstāts brokastīm, kā dziesma saka.
Dīvainā kārtā nav odu. Es par to ieminos, un Ā., kas šo vietu pazīst labi, atbild – nu jā, augustā nav odu, odi ir tikai līdz vasaras saulgriežiem. – Kā nav, kur viņi paliek? – Nezinu, un man patiesībā ir vienalga. – Un man nākas piekrist, ka, jā, patiesībā jau ir vienalga, kur ir odi, un ir lieliski, ka viņi nav šeit. Sēžot uz terases un pļāpājot, es nosalstu un saprotu, ka es nespēju atteikties no iešanas pirtī, pat ja es drusku raizējos, ko par šo domās mans bojātais zobs. Mēs ar I. esam vienīgās divas meitenes, so mēs ejam divatā. Pirts ir laba. Okei, pirtsslotu nav, tās somi tik daudz nepraktizē kā latvieši, bet I. kā Somijā audzis cilvēks saprot, cik daudz gara vajag uzmest, kad jāpieliek malka un kad jāiet ārā ezerā. Ezers ir vēss un ārkārtīgi, nenormāli, neaptverami dzidrs. Debesis ir violeti rozīgas. Pirmajā reizē I. saka – vai tu redzi tur tajā pusē…. un man nākas atzīt, ka lai vai kas tas būtu, es to noteikti neredzu. Otrajā reizē es paskatos apkārt saku – ō, migla kāpj, vai tas ir tas ko Tu man gribēji parādīt, – un viņa atbild jā. Jā, tagad es arī redzu, tā kāpj no trim atsevišķām pusēm, bet ir pietiekami gaišs, lai to ļoti labi redzētu. Pirtī mēs labākajās zinātniskajās tradīcijās runājam par kordziedāšanu. I. ar savu studentu kori reiz ir noskaidrojuši, ka ir ļoti grūti dziedāt pirtī. Es atzīstu, ka es mazliet apsveru, vai tagad, kad esmu brīva no disertācijas, nevarētu sākt ko jaunu, piemēram, mācīties dziedāt. Vēl viņa stāsta par Singapūrā pavadīto laiku – viņa ir vīlusies, ka tur nav bijusi iespēja apgūt kādu jaunu valodu, jo turienes kopvaloda ir angļu. Pēc pirts mēs sēžam mājas priekšā uz terases, dzeram kura vīnu, kura limonādi, un turpinām pļāpāt, kamēr man paliek auksti. Lai gan nejauši esmu atradusi konkrētajā mājiņā laikam ērtāko gultu, taču no rīta pamostos ar drusku savilktu muguru – izrādās, mans aizlienētais guļammaiss (jo es aizmirsu savu īsto) ir šaurāks, kā esmu pieradusi, un es tad nemāku miegā izkustēties tā, lai ir labi.
No rīta ir brīnišķīgs, saulains laiks, es uzvāru kafiju un apsēžos āra šūpoļu soliņā, kur ir vislabākais internets. Ā. piemin, ka otram Somijas operatoram te esot daudz labāka zona, taču mans telefons tiepīgi atsakās pieņemt ideju, ka varētu viesabonēties otrā tīklā. Kontaktējies klāt, cik reižu gribi, beigās pļurkt vien ir. I. un Ā. mani aicina sēņot, bet mana kafijas krūze ir gandrīz pilna, es atsakos. Pēc laika viņi ziņo, ka ir atraduši… vienu beku! bet diezgan lielu. Ā. pakomentē, ka ļoti labi, jo risoto jau pārāk daudz sēņu neesot labi, tad varot būt par stipru, un aiziet kopā ar zviedru kolēģi taisīt risoto. Tas sanāk lielisks – maigs, ar tādu kā viegli medainu smaržu, un maigu sēņu garšu. Ā. sadala uzmanīgi risoto divos katlos un vienam katlam pieliek sviesta piku. Brokastojam lēni un nesteidzīgi pie terases galdiņa, mums ir arī baltvīns skaistās glāzēs, un saule, rotaļājoties caur zariem, ir jūtama tieši tik daudz, lai nebūtu ne par aukstu, ne par karstu. Idilles mirklis, kā jau brīvdienai pienākas. No risoto nepaliek pāri pilnīgi nekas.
Taksometrs mums pakaļ ir atpakaļ dienas vidū – tieši tā, lai paspētu ne tikai risoto apēst, bet arī nomazgāt traukus un savākt savu bardaku. Jūpajokos gaidot vilcienu, tiek lasīti un tulkoti uz nojumes uzšvīkātie uzraksti. Nu labi, ne visi – dažus Ā. iztulko, jo tur ir kaut kāds politisks joks, un par dažiem saka, ka tur ir vienkārši rupjības. Jūpajoku pieturvieta ir maza un nomaļa, vienas, neelektificētas sliedes, un visa stacijas iekārta ir tā viena mazā koka nojume. Taču nojume ir ar smukiem koka rotājumiem.
Tamperē atgriežos ap četriem. Apsveru aiziet vēlreiz pēc kanēļmaizēm, bet tur nekas nesanāk, svētdienās daudzas vietas ir ciet vispār, bet kanēļmaižu vieta ir aizvērusies trijos. Muminu muzejs vērsies ciet piecos, iet uz to būtu baigi sasteigti… Beigās es vakariņām vienkārši supermārketā nopērku pāris jau pārbaudītās sviestmaizes ar auzām, ingveru un čili (garšo pārsteidzoši labi), un eju uz viesnīcu parakstīt un padarboties ar savām lietām. Izrādās, viesnīcas numuriņā šādā pēcpusdienā iespīd ļoti skaista, atmosfērīga gaisma.
Tampere 2: kanēļmaizītes
2023-08-18 21:55 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: laša zupa, Somija, Tampere, Vīkinsāre
Nākamās dažas dienas ir diezgan vienādas – ir skola, kas sākas diezgan agri, tapēc es cenšos laicīgi iet gulēt, lai kaut ko spētu arī uztvert. Taču gadās arī pa kādam notikumam.
Otrdienā vispirms es saprotu, ka mans šaubīgais zobs (kuru es absolūti neignorēju un apzinīgi atrādīju zobārstam pirms nedēļas!) ir nolēmis sabojāties līdz galam. Uzrakstu panikotu SMS zobārstei, viņa man atzvana un mazliet nomierina, ka šajā situācijā parasti nesāk briesmīgi sāpēt. Un man ir pieraksts tieši pēc atgriešanās. Nu neko, jādzīvo uz priekšu, bet drusku raizīte ir. Pusdienlaikā ejot ar grupu pusdienās, es aizmirstu somu ar laptopu pusdienvietā. Organizatore piezvana, soma tiek atrasta, un es to laimīgi atgūstu, taču pašai drusku gremzis, ka tā nu var galīgi nelabi sanākt. Mācību daļa kopumā ir vistnotaļ apgaismojoša, es pamazām sāku saprast, kā tas, ko es te mācos saistās kopā ar to, kas ir darbā ierakstīts projekta solījumos. Sarežīti saistās, te būs ko padarboties, bet saistās. Par to domājot, es tās pašas dienas pēcpusdienā izeju mazliet pastaigāties un pavēdināt galvu (diemžēl smukā baznīca ir ciet), un aizmirstu Stockmann augšstāva kafejnīcā (krietni labāka kā Rīgā) savu mīļo bronzas matu puļķi. Pārsteidzošā kārtā es to pēc divām dienām, kad sanāk darba laikā aiziet uz Stockmann, atgūstu. Tampere ir laipna pret mani. Vakarā mēs aizejam uz vietējās nelielās alusdarītavas dzērienvietu (to sauc vienkārši Tampere Taproom, ja pareizi saprotu), biedri degustē alu, es mēģinu būt žēlīga pret zobu un paņemu džintoniku – tā vieta gatavo arī savu džinu, pat vairākus veidus. Džintoniks ir maigs, tam ir bārmenis piemet bazilika lapiņas un saldētas brūklenes. Jauki! Un pēc tam vakariņās es pagaršoju kaut kādu diezgan tradicionālu somu kartupeļu maizes plācenīti un relatīvi mazāk tradicionālu brī krēmu, kas, papildinot ar pāris zemenēm, kopā iet vienkārši izcili.
Trešdien sanāk apskatīties mazliet vairāk universitātes ēkas – kompleksā ēku nav daudz, taču to precīzo skaitu traucē noteikt tas, ka tās visas ir savā starpā savienotas. Vecākā ēka ir no sešdesmitajiem gadiem. Veco ēku ar jaunajām savieno pagarš stikla tunelis, kas jaunajai ēkai sākas augšējā stāvā, taču vecās ēkas galā ir kārtīgi jākāpj uz leju. Kopumā Universitātei telpu esot par daudz, tur cenšas kaut ko izīrēt. Vieta arī laba, tieši blakus lielā hokeja halle, kur Latvijas komanda savu bronzu saspēlēja. Universitātē ir arī pavisam neliela, vienkārša kapellas telpa, kam griestos ir zili paneļi ar gaismiņām zvaigznāju formā.
Ceturtdienā mēs pusdienās aizejam uz vienkāršu brazīliešu ēstuvi un brazīliešu kolēģis saka, ka tā esot ļoti autentiska. Viņš pat nofotogrāfē un aizsūta savai ģimenei bildi, kā viņš beidzot ēd kārtīgi – pupiņu mērci ar rīsiem! Tur ir ļoti forši saldētu augļu biezdzērieni – es pēc nosaukumiem atpazīstu mango un tamarindu, taču ir arī vairāki, ko dzirdu pirmo reizi. Paņemu graviolas biezīti un ir labs, salds, taču ne neaptverami lipīgs. Vakarā braucam piknikot uz Vīkinsāres salu. Piemēram, cilvēki, kas bijuši Hamburgā, mēdz teikt, ka Hamburga ieskauj divus ezerus. Taču Tamperē drīzāk ir otrādi – divi ezeri ieskauj Tamperi, jo ezeri ir lieli un vēl savienoti ar citiem ezeriem, bet Tampere – ne tik liela. Nu, vismaz mazāka par Rīgu. Vīkinsāres sala ir neliela dabas pastaigu vieta vienā no lielajiem ezeriem pie Tamperes. Uz to var aizbraukt, šķiet, divdesmit minūšu laikā ar kuģīti. Vienā galā ir arī neliela kafejnīca un maza estrāde, taču mēs ejam pastaidziņā ap salu. Salas daba ir latvietim nepārsteidzoša, taču ļoti patīkama – daudz priežu, egļu, arī daži lapu koki. Dažas sēnes. Sūnas. Akmeņi ūdensmalā. Kaut kur pa vidu mēs apsēžamies papiknikot. Ezers ir mierīgs, bet, ja nobrauc tālumā kāds kuģītis, tad pēc dažām minūtēm arī salas krastā uzrodas viļņi. Saule vēl neriet, bet Somijā zelta stunda vasarā ir vēl garāka kā Latvijā, mums ir daudz, daudz laika, skatīties, kā saule spēlējas starp kokiem. Cita starpā es dzirdu, kā somu un zviedru kolēģi skaidro brazīļu kolēģim, kā atšķirt priedi no egles. Uz takas vairākās vietās ir lapiņas ar kādas somu rakstnieces tekstiem, vienu no tiem viena mūsu pasniedzēja iztulko – tur ir vairāku elementu salīdzinājums ar dabas notikumiem un rakstītājas pašas sajūtām, kas atstāj poētisku noskaņu pat strauji tulkojot, taču es neattopos piefiksēt autores(?) vārdu. Atpakaļceļā, braucot pāri ezeram, es iespiežos dziļāk kuģa dīvāniņa spilvenos – atšķirībā no meža, virs ūdens ir vēsi.
Piektdien mēs aizejam pusdienās viesnīcas restorānu, kas ir augstceltnē pie stacijas augšējā stāvā. Tur pusdienu piedāvājumā ir absolūti, nepārprotami un neaptverami lieliska laša zupa ar kartupeļiem, burkāniem, zaļumiem un saldo krējumu – par 10€ var dabūt zupu, maizi, kafiju un ūdeni – visus, cik vien lien. Skats – izcils. Šī ir viena no augstākajām ēkām Tamperē, pasākumu arēnas komplekss to īsti neaizēno, logi ir līdz zemei, skats pa 270 grādiem ietver praktiski visu Tamperes centru, abus ezerus, kā arī upi/kanālu, kas to savieno. Turklāt ir skaista diena, redzēt, var tālu, tālu. Ezeri pilnīgi sakauj manu priekšstatu par to, cik lieli mēdz būt ezeri – tie varbūt nav neaptverami plati, bet gari, gari un zoboti – mazliet atgādina man Daugavas plašumu Rīgā un vēl.
Es pamazām sāku aptvert pareizu ēšanas mākslu, lai neiedzīvotots šokējošos rēķinos, sākumā mulsu, bet patiesībā tas ir tīri vienkārši: pusdienu komplekti – lieli, labi, bieži ar neierobežotu papildināšanu vai porcionēšanu pēc savas sajūtas un ietvertu kafiju – tīri okei cena – 10-12€ un ir paēsts; savukārt jebkādas atsevišķas vienības – kūciņas, kafijiņas, salāti, otrie, nezkas – ar maniem ēšanas paradumiem garantēti būs pāri 20€. Varāk kā jebkurā citā valstī sekoju līdzi, kur mūsu grupa iet pusdienās, jo Kirsi, kas mūs organizē, ir forša un iesaka lieliskas vietas. Kādā brīdī es uzmanīgi pieminu, ka cenas ir lielākas, nekā gaidīju, un viņa smagi nopūšas – esot ļoti uzlekušas ar hokeja čempionātu un tā arī neesot norimušās, viņa esot bijusi šokā par, piemēram, studentu ēdnīcas cenām. Bulkas gan vienmēr Tamperē esot bijušas padārgas, iesmejam, ka tas veicina veselīgu dzīvesveidu.
Piektdienas vakarā skola beidzas relatīvi agri, pāris cilvēki aizbrauc, jo ir plānoši apmeklēt tikai pusi, vēl pāris aiziet dzert alu. Es nopūšos par raizīgo zobu (nesāp, bet spiež un neļauj aizmirst), un dodos uz viesnīcu. Pa ceļam es attopos, ka kaut kur netālu no universitātes Kirsi rādīja, ka esot slavena kanēļmaizīšu beķereja, kas pārdodot tikai un vienīgi dažādu veidu kanēļmaizītes. Paveicas, un es atrodu to vietu vēlreiz – Puusti Cafe. Kanēļmaizes tur ir vienkārši dievīgas. Pufīgas, tieši pareizā apmērā sulīgas, un viens veids pat ir tikai 3€, nevis parastie 5. Es mazliet sasmīdinu pārdevēju, sakot, ka kanēļmaizīte ar krēmu izskatās vientuļa, tapēc tā man jānopērk. Kanēļmaizīšu pārdevējai ir spilgti rozā mati, plats smaids un bezgalīga omulīguma aura, kā arī lieliska angļu valoda. Nelielā kafejnīcas telpa ir iekārtota tā kā drusku vasaras mājiņu, tā kā drusku pasaku stilā, un, ja šī vieta pēkšņi dibinātu kanēļmaizīšu kultu, es visticamāk būtu starp pirmajiem sekotājiem. Kafiju var dabūt arī bezkofeīna, to pasniedz franču spiedes kannā, lai es pati leju krūzītē, kad man šķiet pietiekami ievilkusies. Protams, ka man vajag pēc brīža otro kanēļmaizīti.
Domājot par valodām, man šo dienu laikā prātā pamazām izkristalizējas divas domas. Pirmkārt, tā kā patiesībā es zinu tikai divas valodas puslīdz ciešamā līmenī un vienu absolūti nožēlojamā, mani patiesībā mazliet pārsteidz, ka uzraksti somu valodā man tomēr šķiet tik daudz svešāki un nesaprotamāki, kā uzraksti vāciski, franciski, spāniski vai lietuviski, lai gan es nezinu nevienu no šīm valodām. Otrkārt, ceļojot pa Eiropu es esmu pieradusi, ka angļu valoda man palīdz tikai līdz zināmai robežai. Es esmu pieradusi kārtējo reizi, izejot no kādas universitātes un ieejot veikalā, uzreiz sākt ar “I’m sorry, I don’t speak XXX” (es diemžēl nerunāju valodā XXX), un tad sagatavoties zināmām grūtībām, rādīšanai ar pirkstiem un atslēgvārdu meklēšanai. Tamperē šī saruna parasti turpinās ar “That is okay!!! What would you like?” (tas nekas! ko jūs vēlētos?) vai ko tādu. Un tad mēs runājam par kanēļmaizīšu veidiem, kafijas cenām vai to, ka, ja šobrīd nav maizes, tad viņu atnesīs pēc dažām minūtēm. Tā kā es neesmu bijusi nevienā valstī, kur angļu valoda ir pamatvaloda, man ir sajūta, ka Tampere ir vislabāk angliski runājošā pilsēta, kur es esmu bijusi. Un ņemot vērā, ka bez angļu valodas es nespēju somiski pat kanēļmaizi sazīmēt, tas ir milzonīgs atvieglojums.
Viesnīcas numuriņā, ja atnāk pietiekami laicīgi, pievakarē ir ļoti skaista gaisma.
Pēc kanēļmaizītēm jāiet vēl.
J. uzklausa manas raizes un atsūta saiti ar kādu no Universitātes netālu esošu zobārstniecību, lai ir pie rokas, nu tā tīri drošībai. Mājaslapa ir patīkamā angļu valodā, un rodas iespaids, ka, pateicoties EVAK, tas pat nebūtu bankrota jautājums.
Skolas biedru kompānija ir neliela, cilvēki ir ārkārtīgi dažādi, mans iekšējais latvietis reizēm mulst un kompleksojas, taču beidzās viss vienmēr labi, jo grupas cilvēki ir ārkārtīgi jauki un ļoti pozitīvi otientēti. Režīms nav ļoti strikts, it īpaši viena no pasniedzējām ļoti veicina mazas kafijas pauzītes, izkustēšanos un tādas lietas. Ņemot vērāk, ka pirms izbraukšanas es tiešām raizējos, kā lai pa divām nedēļām nenocepina smadzenes, šis ir kā svaiga ūdens malks.
Kafiju gan mēs dzeram milzu apjomos. Lai piedod man mana mīļā Čehija, bet somu kafija ir daudz labāka par čehu. Arī viesnīcas. Un Kirsi vispār, šķiet, cita starpā ir apņēmusies pieskatīt, lai mums nekad, ne uz mirkli nepietrūktu ne piles kafijas.
Netālu no Universitātes ir Muminu muzejs. Es apdomāju tā un šitā, un nolemju, ka kādu dienu jānošmauc pēcpusdiena un jāaiziet apskatīties – Mumini bērnībā ir daudz jauku brīžu man sagādājuši. Vismaz urbānās leģendas līmenī ir stāsts, ka Muminu muzejs esot Tamperē nevis tapēc, ka Jānsonei būtu kāds īpašs sakars ar Tamperi, bet tapēc, ka Helsinki neesot gribējuši. Nu… jo labāk man!!!
Starp citu, Nokia ir pilsētiņa blakus Tamperei.
Tamperē tramvajs esot ieviests pēdējā piecgadē, ja pareizi dzirdēju, pirms diviem gadiem. Pilsētnieki sajūsmā, taisīšot vēl līnijas.
Piknikam es nejauši universālveikalā nopirku ārkārtīgi garšīgas vegāniskās sviestmaizes, pirkšu vēl.
Tampere 1: diezgan daudz nāk miegs
2023-08-15 23:34 | Publicēts 2023-08 Somija, Ceļojumi, Ceļojumu stāsti | KomentētBirkas: pica, Somija, Tampere, Tamperes doms
Lidojums septiņos no rīta, pa nakti pēc pasākuma gulētas vien dažas stundas, bet vismaz pa ceļam uz lidostu ir skaista saullēkta migla. Lidostā ir izcili gara rinda uz čemodāna nodošanu, es tur nostāvu vairāk kā pusstundu. Sāku jau satraukties, bet paspēju un pat ar rezervi. Lidojums uz Helsinkiem ir tik īss, ka es nepaspēju pagulēt. Helsinkos dabūju bagāžu, papriecājos par plakātu ar uzrakstu “Where in the HEL is my luggage?” (angl., vārdu spēle “kur ellē / Helsinku lidostā ir mana bagāža”) un dodos meklēt vilcienu. Esmu iepriekš izstrādājusi plānu, ka man ar metro ir jātiek uz staciju Tikkurila, un tad no turienes jākāpj vilcienā uz Tamperi. Tā nu es nopērku vispirms metrobiļeti vienā automātā un tad Tamperes biļeti otrā… Un tad izlasu uz biļetes, ka Tamperes biļetē ietilpst arī metro. Eh, nu labi, kļūda 3 eiro vērtībā. Tad es pastaigāju pa peronu, palasu vēl savu Tamperes biļeti, saprotu, ka tā ir tikai metro biļete, pag, bet kapēc lai metro biļete būtu 21 eiro? Tad es aizeju atpakaļ pie starppilsētu biļešu automāta, paceļu no zemes mazliet sabradāto papīra lapiņu, kas ir mana īstā Tikurilas-Tamperes biļete. Savu lieko metro biļeti es atdodu kaut kādām meitenēm, varbūt viņām noderēs. Drīzāk gan nē, es nejauši nopirku ļoti dīvainas zonas.
Tikurilā pārsēsties laika ir mazāk kā 10 minūtes, bet es atrodu visu pārsteidzoši viegli un ātri. Piecu minūšu laikā es esmu īstajā vilcienā, un ar zināmām ciešanām es pat uzstīvēju čemodānu uz augšējā plaukta. Tas ir smags, bet es esmu liela meitene, kas šoreiz brauc viena. Mani vēl aizvien spēj pārsteigt fakts, ka ārzemju vilcienos uz plaukta komfortabli saiet vidēji lielais čemodāns.
Arī vilcienā uz Tamperi es nepaspēju pagulēt, jo tas ir ļoti, ļoti ātrs, stundas laikā ir klāt, un gulēt vispār ir bīstami, tapēc ka Tampere nav galastacija.
Tamperē ir saulains, visnotaļ silts laiks. GPS saka, ka šī stacija, vienīgā, kur šis vilciens pieturēja, ir ļoti netālu no viesnīcas. Aizeju uz viesnīcu, bet ir kaut kāds pilnīgi netverami agrs, pusdesmit, pusvienpadsmit vai kaut kā tā, un viņiem nav vēl brīva numuriņa priekš manis. Cilvēki reģistratūrā ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, bet numuriņa nav un viss. Atstāju čemodānu un eju nosist laiku pastaigā. Miegs nāk kā ūdens, tūrismu saplānot nav iekšā, bet nu kaut kā ir jāpavada laiks. Blakus ir parciņš, vispirms es apskatos to. Uztaisu bildi ar mumina statuju. Muminam ir puķi vainadziņš, vai tas nozīmē, ka tā patiesībā ir Snorkes jaunkundze? Parciņā ir kaut kāds pagaidu krāmu tirdziņš, tā kā andele-mandele, cilvēki uz sedziņām pārdot pārsvarā ne sevišķi vecas lietas. Izstaigāju to. Paskatos uz parka centrālo dīķi. Mēģinu aiziet uz tuvāko kafetēriju. Nesanāk, svētdienās daudz kas ir ciet. Pēc vairākiem mēģinājumiem tomēr vienu bulciņotavu atrodu. Secinājums: smalkmaizīšu vietas Tamperē ir dārgas, un kafijveida dzērieni ir dārgi.
Pēc tam, lai gan galīgi vēl nav trīs (apsolītais iečekošanās laiks), es tomēr nolemju aiziet uz viesnīcu un paprasīt vēlreiz. Tieši man nākot iekšā, liela grupa ļaužu dodas prom, tā nu es dabūju numuriņu.
Pēc četrām stundām pamostoties, es konstatēju, ka spilvens ir par augstu un ir man sasāpinājis galvu, gaiss ir sauss, un vispār viss ir drusku dīvaini, bet miegs laikam nāk drusku mazāk. Laikam. Apģērbjos un izeju ārā vakariņās. J. ir sadevis man saites ar restorānu variantiem, es aizeju uz tādu kā modernizētu vikingu restorānu. Baigā tūristu vieta ar tūristu cenām, bet es pagaršoju ziemeļbriedi un diezgan maigu vietējo aliņu. Briedis izsutināts supermīksts, ar foršu kartupeļu biezeni un divām dažādām mērcītēm. Par kvalitāti nevar sūdzēties. Taču galva turpina sāpēt, tapēc es nolemju agriezties viesnīcā un turpināt to gulēšanas lietu. Tamperē es būšu pietiekami ilgi, turklāt man te ir jāmācās, nevis jātūristo vien, tapēc sākt nogurušai nav gudri.
Nākamajā rītā es uzzinu, ka viesnīcas brokastīs dod asinsdesu un ļoti foršas mīklas bumbiņas ar kanēli un kardamonu, un kafija ir labāka nekā iepriekšējā braucienā. Jauki!
Es esmu ieplānojusi veltīt 10 minūtes, lai maldītos pa universitātes pilsētiņu, kamēr atrodu īsto vietu, bet organizatori ir atsūtījuši tik labas norādes, ka es vienkārši esmu… desmit minūtes par ātru. Tas ir kas jauns.
Pusdienās kopā ar skolas grupu mūs aizved uz vietējo tirdziņu, kur visi, kas grib, var pagaršot somu tradicionālo lepnumu – asinsdesu. Atbilstoši vietējai tradīcijai, asinsdesa jāēd ar brūkleņu ievārījumu, un jāpiedzer piens. Tas pēdējais man ir jaunums, bet patiesībā nav ne vainas. Atpakaļceļā mūs izved ar nelielu līkumu gar Tamperes doma baznīcu. Baznīca ir celta no dažāda lieluma kantainiem, pelēkiem akmeņiem, tapēc sienas izskatās kā neregulāra mozaīka. Katrā stūrī ir savādāks tornis, ne no vienām divām pusēm tā neizskatās vienādi. Vairāki logi ir apaļi. Jumts sarkans. Apkārt ir vairāki pīlādžu koki ar pieskaņoti sarkanām ogām. Nudien patīkams skats. Kamēr es ķimerējos ar mēģinājumu nofotogrāfēt to (telefons pēkšņi nedod platleņa kameras iespēju), es pazaudēju savu grupu. Es apskrienu ap baznīcu, paskatos vienā un otrā virzienā un tā arī viņus neatrodu. Noskumstu, bet nu neko. Ieslēdzu GPS un eju atpakaļ uz universitāti. Grupu es satieku drusku pēc pusceļa, pie pareizticīgo baznīcas. Izrādās, es grupu pazaudēju, jo viņi bija iegājuši iekšā. Sasodīts. Cerams, ka kaut kad atradīšu laiku pati ieiet iekšā.
Vakarā mums ar grupu ir picas, sarunu un iepazīšanās vakars. Picu pasūtāmā vieta piedāvā īpaši lielo 80cm picu, ko viņi sauc par mega ballītes (mega party) picu. Rodas ideja pasūtīt milzīgu vegānisko seitana (kviešu proteīna lieta, diezgan garšīga) picu un dažas mazākas gaļas picas gribētājiem. Elektroniskā pasūtīšanas lapa nezkāpēc nepiedāvā lielajai picai vegānisko variantu, tapēc viens no somiski runājošajiem biedriem nolemj viņiem piezvanīt. Minētā vieta, uzzinājusi, ka kāds vēlas milzīgu vegānisko picu, saka, ka viņi noskaidros, cik tas maksās un atzvanīs. Viņi atzvana un saka, ka viņi uztaisīs pusi picas ar sieru un tā būs veģetāra puse un otra puse bez siera vegāniska. Tas nav tas, kā bija rakstīts mājaslapā, bet neviens nestrīdās. Taču mēs savā starpā mazliet iesmejam, ka acīmredzot šādai picai vajag vairāk siera, nekā viņiem bija vegāniskais siers, un tapēc viņiem bija jāliek mums parastais. Papildus tam daudzus ļoti sajūsmina, kā skan “mega party vegan seitan pizza”, turklāt seitans angliski izklausās pietiekami līdzīgs sātanam, tapēc rodas diezgan daudz joku par dēmoniskajām picām. Pica, kad to piegādā, ir milzīga un visnotaļ garšīga. Sierainajai pusei siers nav noskausts. Tiek uztaisītas arī vairākas bildes, kur īsākais grupas dalībnieks guļ blakus milzīgajai, tukšajai picas kastei, tā atvērtā veidā ir drusku garāka par šo cilvēku. Mēs visi esam ļoti nopietni zinātnieki, protams. Visnopietnākie.
Seko līdz
WordPress.com blogs.
Entries un komentāri feeds.
Lauma tur ārā 